Nacionālais teātris atklās sezonu ar muzikālu satīru «Spēlēju, dancoju» (+VIDEO)

Jebkurai visatļautībai reiz pienāk gals, brīdina klasiskā Raiņa luga.

14. septembrī uz Latvijas Nacionālā teātra lielās skatuves pirmizrāde Raiņa un Justīnes Kļavas muzikālajai satīrai “Spēlēju, dancoju” Elmāra Seņkova režijā, ziņo portāls teatris.lv.

Raiņa luga “Spēlēju, dancoju” pirmo reizi iestudēta tieši uz Nacionālā teātra skatuves. Kopš tā laika pagājuši 102 gadi un nu slavenais Raiņa sacerējums pārradīts, mūžīgo velna riju, kur norit darbība, no aizlaikiem un simt gadu senām kopsakarībām trāpīgi pārceļot uz 2023. gadu un meklējot atbildes uz jautājumiem, kas māksliniekus urda tagad.

Kāds ir mākslinieka uzdevums? Izklaidēt? Paust savu pilsonisko nostāju? Protestēt pret pasaules netaisnībām? Iestāties par vājākajiem? Sniegt reliģisku pārdzīvojumu vai propagandēt ideoloģiskās pārliecības? Un, ja jā – tad kuras? Savas vai mākslas darba finansētāju? Kurā brīdī ziedojums kļūst par kukuli, sponsors par cenzoru, bet krogus dzērājs par varoni? Kamēr kāds vientuļš mākslinieks naivi tic savām spējām mainīt notikumu gaitu ar paša radītas dziesmas palīdzību, alkatības pārņemtajā velnu rijā jau sen viss ir izlemts viņa vietā. Tomēr jebkurai visatļautībai reiz pienāk gals.

Izrādes dramaturģe Justīne Kļava: “Kāds ir mākslinieka uzdevums laikā un vietā, kur augstāko sociālo statusu sabiedrībā ieņem ierēdņi? Kā saglabāt brīvību un uzticību radošiem ideāliem pasaulē, kura nopeļ uzdrīkstēšanos, bet atalgo darba imitāciju? Vai mākslinieks būs gatavs maksāt cenu, lai mainītu pastāvošo lietu kārtību? Ja jā, vai tas būs tā vērts? Šie ir jaunās “Spēlēju, dancoju” versijas centrālie jautājumi.”

Režisors Elmārs Seņkovs: “Izrādes laikā mākslinieks ieņem Tota lomu un iet savu ceļu pretim brīvībai – atmodināt Leldi. Tots ieņem godīga mākslinieka tēlu. Viņš ir mierīgs un stabils. Mūsu sabiedrība joprojām netiek ārā no velnu rijas, kur valda trula ierēdniecība, aizdomīgi darījumi un augstprātība. Totam nav ne varas, ne naudas, ne slēptu mērķu – viņa spēks ir godīgā mākslas radīšanā. Cik ilgi mums būs jāliec galva trulās un novecojušās ierēdniecības priekšā? Kur ir tie velni, kuri jāpatriec no siltās vietas (jeb rijas)? Izrāde kā metafora ar muzikālas satīras elementiem. Izbaudiet! Un uzredzēšanos!”