Mārtiņš Vērdiņš: Kooperācijas nozīme straujā ukraiņu karavīru apmācībā

Ir saprotams, kādēļ, runājot par karu Ukrainā, cilvēki lielāku uzmanību mēdz pievērst tieši smagajam bruņojumam, kura trūkst vai kas ir ukraiņu rīcībā. Galu galā ir viegli iztēloties kādu milzīgu kaujas mašīnu, kas ar vienu zalvi atrisina vairākas taktiskās problēmas, nodrošinot draudzīgajam karaspēkam uzvaru pār pretinieku. Karavīri, kas apkalpo šo tehniku vai ar tās palīdzību ieņem pretinieka līdz šim okupēto teritoriju, ziņās paliek otrajā plānā, pēc noklusējuma pieņemot: būtu tikai lielgabalu stobri – karavīri paši atradīsies. Tomēr pagājušā gadsimta britu militārais stratēģis ģenerālmajors Džons Frederiks Fullers pamatoti uzskatīja, ka "artilērija iekaro, bet kājnieks ieņem", ar to uzsverot, ka mūsdienu karā viens uzvaras faktors bez otra nepastāv un kājnieka kvalitātes (fiziskās spējas, apmācības līmenis u. c.) ir tikpat svarīgas kā tas bruņojums, kas kaļ uzvaru.