Latvijā gaidāms elektromobiļu remontētāju trūkums (+VIDEO)

Šobrīd jauno automehāniķu apmācības uzņemas paši auto ražotāji un to oficiālie dīleri, kas gatavo savus speciālistus.

Lai arī šobrīd problēmu ar elektroauto salabošanu Latvijā nav, nākotnē tās radīsies, jo nav nedz atbilstošas infrastruktūras, nedz skolota personāla – automehāniķu, kuri pārzina elektroauto specifiku, norāda jauno automehāniķu konkursa “Young Car Mechanic” organizators un uzņēmuma mārketinga vadītājs Armands Umbraško.

Izteiktas problēmas elektroauto īpašniekiem šobrīd nav, jo tirgū un arī uz Latvijas autoceļiem ar elektrisko dzinēju darbināmu automašīnu ir salīdzinoši maz un tās ir jaunas.

“Ja var ticēt, ka pasaule patlaban ir ceļā uz visa autoparka elektrizāciju, tad gan Latvijā, gan arī citur pasaulē problēmas rastos ne tikai nepietiekamās infrastruktūras dēļ, bet arī personāla trūkuma dēļ. Šobrīd Latvijas skolās auto elektroniku māca gaužām maz,” stāsta A. Umbraško.

Zinošu speciālistu trūkums – ticama nākotne

Rīgas Tehniskās koledžas Autonodaļas vadītāja Sanita Eihmane piekrīt, ka šobrīd, iegūstot atbilstošo automehāniķa kvalifikāciju, jaunie speciālisti tomēr nav pilnībā gatavi strādāt kā auto elektriķi. “Šajā kvalifikācijā studenti nespecializējas kā auto elektriķi. Protams, ir atsevišķi audzēkņi, kuri papildu interesējas par elektroauto, tad viņi var veikt atsevišķus darbus,” stāsta RTK pasniedzēja, piebilstot, ka koledžā māca automehāniķus pēc valsts profesijas standarta “automehāniķis”, liekot akcentu uz praktiskiem darbiem, lai koledžas beidzēji jau studiju laikā būtu pietuvināti reālajai dzīvei.

Pasniedzēja skaidro, ka pastāv arī atsevišķa kvalifikācija, kur papildu māca arī strādāt ar elektroautomobiļiem – “transportlīdzekļu diagnostiķis”. Transportlīdzekļu diagnostiķa profesionālo kvalifikāciju var iegūt tikai pēc automehāniķa vai smago spēkratu mehāniķa profesionālās kvalifikācijas iegūšanas.

Smiltenes tehnikuma skolotājs Zigmunds Valters, kura audzēknis Egils Ausējs šogad uzvarēja konkursa “Young Car Mechanic” Latvijas finālā un starptautiskajā konkursa finālā ieguva otro vietu, pauž, ka elektroauto “apkalpošanas” problēmu pastiprina vairāki faktori: autotransporta struktūras izmaiņas, atkarībā no patērētās degvielas veida, elektronikas īpatsvara palielināšanās tehnisko procesu vadībā, apkalpojošā personāla trūkums, veicamā darba atbildība attiecībā pret atalgojumu, nepietiekams mācību programmas finansējums, skolotāju deficīts un to kvalifikācija.

Šobrīd jauno automehāniķu apmācības uzņemas paši auto ražotāji un to oficiālie dīleri, kas gatavo savus speciālistus, piebilst A. Umbraško. Tikmēr ir arī tādi elektroautomobiļu zīmoli, kuru oficiālas apkopes un remonta iespējas Latvijā aizvien nav pieejamas.

Z. Valters vērš uzmanību, ka diemžēl lielā daļā autoservisu, kuros jaunietis iziet apstiprinātu mācību prakses programmu, ne vienmēr tiek izpildīti visi prakses programmā noteiktie punkti. Visbiežāk izpildāmie darbi ir riepu maiņa, bremžu sistēmas remonts un atsevišķi transmisijas darbi, bet visbiežāk novārtā paliek darbi, kas saistās ar elektroniskas remontu, kļūdu diagnostiku u. tml.

Jaunajiem studentiem ir interese par elektroauto

“Jauniešiem ir ļoti liela interese par elektroauto, un vēl joprojām daudzi prasa, kāpēc mēs vairs nemācam auto elektriķus, kā tas bija pirms vairākiem gadiem,” teic S. Eihmane. Viņa piebilst, ka “ir grūti apgalvot ļoti viennozīmīgi, vai jaunos studentus vairāk interesē skrūvēšana vai elektronika, taču, manuprāt, tas varētu būt proporcionāli vienādi”.

Z. Valters pauž vietnei labsoflatvia.lv, ka šobrīd pastāv vairākas strukturālas problēmas, lai sagatavotu atbilstošus speciālistus. Piemēram, jauniešu zināšanas pēc skolas eksaktos priekšmetos sarūk, tikmēr tehnikumos pieaug vispārizglītojošo mācību priekšmetu stundu skaits, bet profesionālo stundu skaits – samazinās. Viņš kā vienu no nopietnām problēmām min arī to, ka jaunieši ir nepietiekami sagatavoti vispārējās izglītības skolās matemātikā un fizikā.

“Mana darba pieredze un diskusijas ar audzēkņiem parāda, – uz tehnikumu dodas mācīties jaunieši, kuri vēlas ātrāk nonākt darba tirgū un īpaši nealkst iegūt vidējo izglītību. Tomēr dzīvē viss ir otrādi – tehnikumos vispārizglītojošo mācību priekšmetus stundu apjoms palielinās, bet profesionālo – samazinās! Rezultātā vidējais audzēknis nav īsti apguvis zināšanas abās jomās,” secina Z. Valters.

Viņš uzskata, ka situāciju varētu risināt, vienojoties – tehnikumā iegūst bāzes pamatzināšanas, ar kurām tehnikuma absolvents var turpināt mācību procesu augstākā profesionālā līmeņa izglītības iestādē vai arī sākt darba gaitas servisā.