Gribēja strādāt vēl ilgi. Jaudīgais profesors Ķīsis

Ieejot daktera Ķīša kabinetā, nebija sajūtas – esmu pie ārsta. No sienām raudzījās bildes ar lomiem. Masīvās koka mēbeles un grāmatas plauktos padarīja telpu līdzīgu bibliotēkai Lielbritānijā. Man bija 40 minūtes laika to visu nopētīt, jo dakteris kavēja – sēdēja "korķī" uz Salu tilta. Ar zilu tauriņu zem zoda "ielidoja" kabinetā, atvainojās. "Jums rados nav tas latviešu izcelsmes fotogrāfs Alberts Amerikā?" viņš jautāja. Atbildēju, ka man gluži vienalga, jo neesmu no tiem, kam patīk pie ārsta papļāpāt. Īpaši, ja ārpusē veidojas rinda. Sekoja ne mazāk asa norāde, ka būs vēl pa kādam jautājumam, jo dermatoloģijā svarīgi izzināt pacienta dzīvesveidu – tas palīdzot diagnostikā. Bet es biju gaidījusi tik ierasto: "Kādas sūdzības?"