Trakonams no iekšpuses jeb «Rakstiet Hosamam!»

„Trakonams” jeb „trakomāja” ir sarunvalodas vārds, kuru vismaz „politkorekti” sen vairs nelieto, lai apzīmētu ārstniecības iestādi. Drīzāk ir „trakonams” darbā vai mājās, ģimenē vai draugu lokā. Šis stāsts būs par „trakonamu” plašā nozīmē: Latvijai raksturīgo alkohola postu, „trakomāju” medicīnas sistēmā, mūsu ekonomikā un galu galā – sevī pašā.

Darbības vieta ir Liepājas Reģionālās slimnīcas (LRS) Narkoloģijas nodaļa. Principā, absolūti slēgta iestāde, jo pār slieksni tur neielaiž nevienu apmeklētāju, savukārt tiem, kuriem gadījies tur nokļūt, nav iespējas spert soli ārā, pirms neesi no turienes oficiāli izrakstīts.

Ielūkoties, kas notiek šīs iestādes iekšienē, portālam VS.LV ļauj Mārtiņa (visi vārdi mainīti – red.) stāsts, kuram tur nokļūt gadījās pašam.

Pavisam nedaudz vēstures

Kaut gan, kā minēts, Narkoloģijas nodaļa Liepājā darbojas LRS paspārnē, tā atrodas VSIA „Piejūras slimnīca” teritorijā. Savukārt „Piejūras slimnīca” ir ārstniecības iestāde, kas sniedz specializētu ambulatoro un stacionāro palīdzību psihiatrijā Liepājas, Ventspils, Kuldīgas pilsētas un novada iedzīvotājiem.

„Piejūras slimnīca” izveidota 2005.gadā, apvienojot Liepājas psihoneiroloģisko slimnīcu un Liepājas onkoloģisko slimnīcu. Onkoloģijas pacientu gan tur šobrīd vairs nav, un tieši bijušās Onkoloģijas klīnikas telpās pēdējos trīs gadus darbojas LRS Narkoloģijas nodaļa.

Tur arī satiekas likteņa un bēdu brāļi no visiem trim iepriekš minētajiem Kurzemes novadiem.

Uzmanību, durvis aizveras!

Nodaļā var nokļūt dažādos veidos. Ir tādi, kas pārsūtīti no citām nodaļām vai klīnikām, citus turp nogādā tuvinieki vai policija, liela daļa sākotnēji vispār nesaprot, kur viņi atrodas - pat kādā pilsētā un kā tur nokļuvuši.

Mārtiņš turp bija devies pats. Pēc ieilgušas dzeršanas pieveicis vēl pēdējos alkohola krājumus un izsaucis taksometru, lai ved šurp. Ar atplestām rokām Mārtiņu neviens neuzņem. Nākas klīst pa Piejūras slimnīcas plašo teritoriju, pēc Mārtiņa vārdiem stundām ilgi, bet pēc liecinieku sacītā – nepilnu stundu, līdz atrastas ir īstās durvis un personāls. Uzņemšanā durvis tiek aizvērtas un uz noteikto laiku ir jāatstāj viss. Paliek pidžama, čības un, jā - vismaz mobilais tālrunis.

Ierādītajā palātā pagaidām neviena nav, tāpēc viņam ir iespēja izvēlēties jebkuru no trim tur esošajām gultām. Viņš izvēlas labajā pusē pie loga; pēc īsas sarunas ar narkoloģi – pirmās zāļu devas un iestājas murgains miegs.

Kad Mārtiņš tiek uzmodināts, jo pirmoreiz tiks pieslēgta sistēma, palātā jau ir ievests arī kuldīdznieks Guntis. Viņam bijušas halucinācijas – rēgojušies visādi pazīstami cilvēki, kuru līdzās patiesībā nav. Kur viņš atrodas, īsti nesaprot. Naktī abi kaut ko murgo, runā, bet šeit tas ir normāli un personālā neraisa ne pārsteigumu, ne interesi...

Dzelzs malkas cirtējs

Kā trešais nākamajā dienā palātā tiek ievests Zigis no Venstspils puses. Viņš kunkst un vaid. Redzams, ka vīrietis bijis ļoti spēcīgs un izskatīgs, bet, kā teju visus šeit, alkohols ir padarījis par nožēlojamu graustu.

„Māsiņ! Māsiņ! Māsiņ!” viņš vēlā vakarā kliedz no gultas. Ierodas māsiņa. „Es nevaru piecelties. Es nevaru aiziet uz tualeti, man vajadzēs „pīli”.” Tā viņam tiek atnesta.

No rīta tik un tā viss izrādās sliktāk, nekā bija gaidāms...

„Lops tāds – visa dirsa sūdos!” auro pārskaitusies personāla darbiniece, kurai darba pietiek arī bez šī kunga pakaļas mazgāšanas.

Nākamajā reizē viņš mēģina līdz tualetei tikt pats, bet nogāžas turpat pie gultas. „Aizķēros,” viņš taisnojas. „Nemuldi, gulta nav vainīga!” netic mediķe.

Zigis strādājot mežā. Reiz uzkritis koks uz gūžas, tāpēc kājās reizēm esot grūti nostāvēt, viņš pēcāk stāsta palātas „kolēģiem”. Un vispār dzīve briesmīga – kokmateriāliem šogad strauji kritušās cenas, visi gateri esot piegāzti ar baļķiem no LVM, no privātajiem nepieņem, šķeldu vairs vispār nekur neņemot pretī... Jādzer... Mežinieks gāž baļķus, bet pudele izrādās stiprāka par simtgadīgiem kokiem.

Brīžiem viņš runā saprātīgi, brīžiem atkal viss sajūk. “Kur es esmu? Ā… Jelgavā… Ā! Liepājā? Tad laikam kaut kur Karostā?…” Telefona līdzi nav, kā piezvanīt sievai, lai pastāstītu, kur viņš vispār ir, tā arī nespēj saprast. Sāk krist uz nerviem visiem palātas biedriem, aizņemoties visus iespējamos telefonus un mēģinot sazvanīt sievu, bet tā arī nekas neizdodas.

Brīžiem liekas, ka viņš nesaprot neko, bet pēkšņi palūdz, vai neesot kāda grāmata, ko palasīt. Lasa „Mājās pārnāca basa” – par uz Sibīriju izsūtītajiem lauciniekiem. Un viņam ir savs vērtējums: „Jau trešdaļu grāmatas izlasīju. Šī labi lasās – par savējiem, saprotamā valodā.” Viņš patiesībā ir gudrs un labs cilvēks, bet dzīve ir bijusi ļauna?

Iespējams, ja starp mežiniekiem netiktu pārmantota „dzeršanas tradīcija” vēl no kolhozu laikiem, kad jāierauj pēc smaga darba, jāierauj, ja nav darba un jāierauj, lai sasildītos, mežinieks uz kājām turētos brašāk? Katrs jau pats savas „laimes kalējs”, šī ir tikai akūta palīdzība, solis, lai atvieglotu delīriju un attālinātu nāvi. Aizverot „trakomājas” durvis, Mežiniekam būs jāstaigā pašam, bet vai viņš to varēs?

Vienīgais gaitenis

Stacionārs būtībā ir viens gaitenis, kura abās pusēs izkārtotas palātas, bet gaiteņa galā labajā pusē tualete un blakus virtuve, bet kreisajā pusē – smēķētava. Līdz ar to, ņemot vērā, ka nekādas atpūtas telpas nav (izņemot smēķētavu), tā improvizēti ir iekārtota pašā gaitenī. Un realitātē nozīmē sešus krēslus un mazītiņa izmēra televizoru ar virszemes antenu, kurš ieslēgts dienu un nakti. Re:TV, Ukrainas kanāls, citi.

Salīcis vīriņš, kuram izskatās aptuveni 80 gadi (bet, kā narkoloģe vēlāk pastāsta Mārtiņam – viņam esot 46), gandrīz nepārtraukti dirn pie televizora. Bet skatās grīdā... Īpašu interesi par demonstrētajām programmām neizrāda arī pārējie.

Dažiem telefonā ir Go3, bet gultā, mēģinot skatīties kādu filmu, uzreiz aizmieg. Zāles... Daudz zāļu! Tablešu čupiņas četras reizes dienā, divas šprices, pieslēgšana pie sistēmas reizi dienā. Protams, ne tikai magnijs bet psihotropas vielas, kuras noņem psihozi un trauksmi.
Visi ir sazāļoti. Bet neskatoties uz to, dažus moka bezmiegs, citus kaut kas vairāk nekā trauksme”. Murgi, izmisums, niknums? Pēc uzvedības uzreiz var arī atpazīt tos, kuru problēma nav alkohols, bet kādas citas vielas.

Nodaļas personāls ir tikai sievietes, uz kuru pleciem ir pilnīgi viss – sākot no grīdu mazgāšanas un pusdienu gatavošanas līdz špricēm, sistēmu pieslēgšanai un visāda veida steidzamas palīdzības sniegšanai. Satīrīt ne tikai izkārnījumus, bet palīdzēt noskūties tam, kurš to nespēj. Narkoloģijas nodaļas medicīniskajā personālā nav neviena vīrieša. Tas savā ziņā šokē.

“Ko viņas visas tādas dusmīgas?” zvana Mārtiņa sieva. “Paķēra paciņu un burkšķēja, ka ja jau vienreiz pie durvīm zvanīts, tad nav ko zvanīties vēlreiz, kas viņai nav ko darīt… Nu jā… Nevienas meitenes sapnis nav strādāt Narkoloģijas nodaļā un katru dienu lauzties ar dzērājiem!”

Promiles

„Kad mani uzņēma, man bija 3,7 promiles,” smēķētavā (par šo telpu būs vēl atsevišķs stāsts) pēc tam kad ir atguvies no pirmajām zāļu devām citiem pastāsta Mārtiņš.

„Tas nu gan nav nekas. Kad mani aizveda uz Jelgavu, man bija 4,6. Man prasīja: kā tu vispār kusties? A es viņiem rādu: „Re, kā kustos! Un labi kustos tak!”,” – lepojas Koļa.

Uzziņai. Mediķi uzskata, ka komatozs stāvoklis parasti iestājas pie 5,5 promilēm, bet pēc tam – nāve. Tomēr piedzeršanās rekords pieder kādam baltkrievam, kuram izdevās sasniegt 11,17 promiles. Un kaut gan viņam trīs reizes apstājās sirds, viņš pats vairs neelpoja, pēc divām bezsamaņā pavadītām dienām rekordists sajutās labāk un uzstāja, lai ārsti izraksta no slimnīcas.

Un kaut gan zinātāji apgalvo, ka promiles mēdz uzkrāt „plostojot” vairākas nedēļas no vietas, lai sasniegtu konstatēto rādītāju, pēc speciālistu domām, nepieciešams vienā piegājienā izdzert apmēram piecas pudeles degvīna. Bet nu, katram ir cits stāsts.

Latvijā rekords fiksēts Austrumu slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikā kad vīrietim konstatēts 8,89 promiļu reibums. Arī šajā gadījumā pacients bijis bezsamaņā, taču palicis dzīvs un pēc terapijas saņemšanas izrakstīts no slimnīcas.

Rakstiet Hosamam!

Ēdināšanā šajā iestādē netiek izmantots kāds „catering service” – viss tiek gatavots uz vietas. Īpaši un speciāli – tiem aptuveni 12-14 „viesiem”, kas tur tobrīd uzturas. Nodaļa, diemžēl, tukša nestāv. Pēc Jāņiem un Jaunā gada vairākus mēnešus pārpildīta un dzīvot gribētājiem jāgaida rindā.

Ēdiens. „Viesu” atsauksmes parāda, cik dažāda ir mūsu sabiedrība. Ja vieni vaikstās, citi slavē: lai nu kas, bet ēdiens te esot labs! Jā, gaļas faktiski nav, bet citreiz ir cepta ola, citreiz kartupeļi ar šampinjonu un šķiņķa mērci. Mājās viņi netiek pat ne pie kā tāda.

„Ģintermuižā dod tikai plikas uz ūdens vārītas putras,” zina stāstīt pieredzējis šādu iestāžu klients. „Te jau baro lepni.”

„Mājās es auzu putru nekad neēstu,” pēc brokastīm atzīst Guntis. „Es saprotu, ka tas ir barojoši un veselīgi, bet es ēstu, piemēram, biezpienu.”

Tiem, kuri spēj pakustēties, pēc savām porcijām uz virtuvi jādodas pašiem. Visi jau gaida.

„Būs jāuzgaida! Nekāda ēšana nebūs, virtuve piedirsta. Labu apetīti! Rakstiet Hosamam (domāts veselības ministrs Hosams Abu Meri – red.), lai zina, kā mums te ir,” paziņo porciju dalītāja. „Ka mums te ir tikai viena tualete uz visiem – gan vīriešiem, gan sieviešiem.”

Tualete. Un ne tikai

Jā, iestādes tualete ir īpašs stāsts. Tā nudien ir gaiteņa vidū pie virtuves, viena uz visiem nodaļas iemītniekiem – gan vīriešiem, gan sievietēm (tā ir, nodaļā ir arī sieviešu palāta!), turklāt vienlaicīgi arī dušas telpa un vienīgā vieta, kur vispār tikt pie ūdens – kaut vai tējas pagatavošanai. Kā arī, piemēram, iztīrīt zobus vai noskūties.

Turklāt aizslēdzama tā nav. Sistēma ir šāda: uz durvīm no ārpuses karājas plāksnīte, kuras vienā pusē rakstīts „Brīvs”, bet otrā pusē – „Aizņemts". Tam, kurš ieiet tualetē, plāksnīte jāpagriež, lai redzams, ka „Aizņemts”, bet iznākot ārā – jāpagriež atpakaļ, lai redzams, ka „Brīvs”. Lieki piebilst, ka sistēma darbojas ļoti vāji, ņemot vērā kontingentu, kam tā adresēta. Līdz ar to, verot tualetes durvis, tur visbiežāk gaidāms „pārsteigums”.

Turklāt uz iekļūšanu šajās „labierīcībās” var nākties gaidīt arī krietni ilgi. Nu, piemēram, kad kārtējais iestādē nogādātais „saulesbrālis” ar līdz ceļiem nošļukušu „pamperu” pārvietojas uz tualeti un atpakaļ rāpus, gliemeža gaitā. Bet iejaukšanās šajā procesā nenotiek – viņš taču progresē, viņā atgriežas patstāvība... Tā pat tiek veicināta, jo dažs pacients taču ir kā mazulis, kurš mācās no jauna staigāt.

Coffe and Cigarettes

Tas var likties dīvaini, ka šāda tipa iestādē tiek atļauts smēķēt, bet smēķēšana notiek uz pilnu klapi bez ierobežojumiem. Un tā kā spert kāju ārpus telpām ir liegts, šim nolūkam ierīkota speciāla telpa – smēķētava. Tukša tā nav nevienu brīdi.

Savā ziņā tas pat tiek veicināts, jo smēķēšana ir kā kruķis uz kā balstīties pārejā no murgainā sapņa uz reālo dzīvi, iespējams, tā tiek atļauta kā dīvains socializēšanās, iniciatīvas veids. Jo slimnīcā ir tikai trīs vietas uz kurieni iet. Uz ateju, pēc ēdiena un smēķētava.

Lai viss netiktu piedūmots līdz ārprātam, uzraksts uz smēķētavas durvīm vēsta, ka telpā vienlaicīgi nedrīkstot atrasties vairāk par trim cilvēkiem. Brīžiem, kad cigarešu dūmu smaka jau ir pārņēmusi visu nodaļu, tiek aizrādīts, ka drīkstot tikai pa vienam... Turklāt norādītas arī konkrētas stundas, kad smēķēšana atļauta, bet kad – nē.

Bet nekas no tā nestrādā. Piesmēķēts ir tā, ka pēc cigarešu dūmiem ož viss gaitenis. „Augšā ir ugunsdzēsības signalizācija, atbrauks ugunsdzēsēji un tad būs nepatikšanas,” brīdina personāla darbiniece no virtuves. „Reiz tā iedarbojās no garaiņiem virs plīts.”

Bet brīdinājumi nelīdz. Večiem tā ir vieta, kur kopā sēdēt, kūpināt smēķus, trīt mēles un paslepus malkot „kontrabandas” kafiju. Jā, kafija, atšķirībā no cigaretēm, ir aizliegta, bet tas neliedz pie tās tikt. Piemēram, kāds draugs kafijas paku iemet pa tās pašas smēķētavas logu.

Problēmas gan ir ar krūzītēm. Virtuvē ir plastmasas krūzītes, uz skaita – katrai gultasvietai viena, kura pēc ēdienreizes ir jānodod atpakaļ, savukārt citas krūzītes – tādas, kuras varētu sasist – ir aizliegtas. Bet kaut kā jau pie kādas tiek, šobrīd ir divas. Tad nu veči uzmeistaro tajās makten stipru kafiju un laiž pa apli. Kā cietumā? Kā frontē?

Tiesa, bēda – Vīlipu rīt izrakstīs, un viena no krūzītēm ir viņa. Tad uz visiem paliks tikai viena...

Mārtiņš pastāsta, ka īsi pirms viņš pameta iestādi, sākti ieviest vēl stingrāki noteikumi. Logiem pazuduši rokturi, ar pašu pacientu darvaspēka palīdzību noņemti aizkari. Tas drošības nolūkos, paskaidrojusi personāla darbiniece – lai kāds nepakaras vai delīrijā aizkarus neaizdedzina. Tāds esot vadības rīkojums, par to runāts jau vairākas nedēļas.

Mēs gaidām pārmaiņas...

Noslēgumā jāpiebilst, ka pārmaiņas it kā jau ir ieplānotas. Veselības ministrijas informatīvajā ziņojumā minēts, ka no 2024.gada LRS savu Narkoloģijas nodaļu nodos Piejūras slimnīcai. Tā savukārt esot apņēmusies nodrošināt narkoloģijas programmu tikai kombinācijā ar Minesotas programmu. Tas nozīmētu, ka narkoloģija un psihiatrija atkal darbotos roku rokā.

Minesotas programma ir uz zinātniskiem pētījumiem balstīta psihoterapeitiska ārstēšanas metode atkarīgiem pacientiem. Daudzās programmās Eiropā uzmanību pievērš veselībai, personības un sociālajai attīstībai un dzīves kvalitātes uzlabošanai, tajā skaitā, izmantojot terapeitiskās kopienas, kognitīvi biheiviorālo terapiju, psihoterapiju, Minesotas programmu un kombinētas metodes.

Narkoloģijas nodaļas vadītāja Jeļena Sorokina arī norāda, ka šo pieeju plānots realizēt ne vien LRS, bet visās Latvijas slimnīcās, kurās līdz šim vēl nebija apvienota narkoloģija un psihiatrija, kā tas ir Rīgā un Jelgavā. “Bieži ir tā, ka pacientiem ir duālā diagnoze – psihiatriskā diagnoze un alkohola vai narkotiku atkarība –, un mums tas varētu atvieglot un vienkāršot ārstēšanu,” portālā liepajniekiem.lv norāda speciāliste.

LRS gan informē, ka sarunas par nodaļas nodošanu „Piejūras slimnīcai” tiešām notikušas, bet nekādas konkrētas informācijas slimnīcas rīcībā neesot. Vai un kā viss mainīsies redzēsim jau vistuvākajā laikā.

Rolands Cers