Publicētas asiņainā čeka ministra Novika šofera liecības (+VIDEO)

Reiz viņš izglāba dzīvību savam priekšniekam, bet mūža nogalē cīnījās par Latvijas neatkarību.

Grāmatā "Čekas šofera atmiņas” ir publicētas komjaunieša, čekas šofera, padomju kaujinieka, galvenā cenzora un mūža nogalē Atmodas kustības atbalstītāja Kārļa Ceipes (1910–1993) atmiņas. Tās sniedz retu iespēju ielūkoties 20. gadsimta traģiskajās norisēs no citas puses.

Kārļa Ceipes dzīvesstāsts pierakstīts trīs atmiņu kladēs. Pirmā ir rakstīta no 1963. gada līdz aptuveni 1977. gadam, otra tapusi 1988.–1989. gadā. Trešajā atmiņu kladē ir atsevišķi raksti no 1989. līdz 1992. gadam. Teksti ir tapuši Kārļa Ceipes dzīvesvietā Rīgā, Tērbatas ielā 5, kur tie arī neskarti nostāvēja gandrīz trīsdesmit gadus pēc viņa aiziešanas mūžībā, līdz, pateicoties laimīgai sakritībai un žurnālista Viestura Radovica vērīgumam, tika novērtēta satura vēsturiskā un kultūrvēsturiskā nozīme.

Pētnieku rīcībā ir maz padomju režīma vidējā un augstākā līmeņa darbinieku atmiņu. Vēl retāka ir iespēja uzzināt konkrētās rīcības motīvus, pārdzīvojumus un vēlāko refleksiju par notikušo.

“Vectētiņš bija komunists–ideālists, un te arī slēpjas viņa dzīvesstāsta unikalitāte, jo šādi personīgi atmiņu stāsti par pagrīdi, Otro pasaules karu un pēckara reālijām no “sarkanās” puses ir lasāmi gaužām reti,” izdevuma komentārā raksta Kārļa Ceipes mazdēls Gundars Ceipe.

Vēsturnieks Jānis Šiliņš: “Kārļa Ceipes atmiņas, ir unikāls vēstures avots. Tajā atklājas informācija par vairākiem Latvijai un latviešu tautai nozīmīgiem 20. gadsimta vēstures notikumiem, kuru aculiecinieks un tiešs dalībnieks ir bijis šo atmiņu autors. Tāpat mēs varam izsekot radikālām izmaiņām personas uzskatos gadu desmitu griezumā un pat iejusties sen pagājuša laikmeta ikdienas noskaņā.”

Andrejs Panteļejevs: “No sarkanās pagrīdes līdz Tautas frontei – stāsts viena mūža garumā. Tāds stāsts, kura autoram nekas nav jāpierāda un neviens nav jāpārliecina. Tikai jāpastāsta kāda latvieša jaunieša personīgā Odiseja cauri visām tām kolīziju jūrām, kam gājusi cauri tik daudz piemeklētā Latvija. Stāstījums, protams, ir subjektīvs, bet tieši tāpēc satur daudz nepastarpinātas un neinterpretētas faktoloģijas vienas personas attīstības šķērsgriezumā. Mēs šajā darbā it kā paskatāmies uz pirmskara Latvijas dzīvi no citas puses – no skatu punkta, no kura neesam raduši uz to skatīties – no dusmīgas opozīcijas un neapmierinātības puses. Un tāpēc esam spiesti paviesoties Centrālcietumā, saskarties ar valsts slepenpolicijas nemaz ne tik tīrajām spēlēm un varas intrigām.”

Pats šīs grāmatas galvenais varonis K. Ceipe dzīves nogalē, 1992. gadā, rakstīja: “Neticu krievu demokrātijai! [..] Nespēju ticēt nekādai Krievijas demokratizācijai, bet uzskatu to kā tuvāko un bīstamāko ienaidnieku, pret kuru agresīviem tīkojumiem un provokācijām mums jābūt vienmēr modriem. Nedrīkstam pieļaut mūsu tautas naidīgu šķelšanos, ko naidnieks izmantos savu tumšo nodomu labā.”