Aivars Strakšas: Kā ierobežot lielveikalu apetīti? Ir arī vienkārši risinājumi

Aivars Strakšas

Zemkopības ministram Didzim Šmitam aizvadītajā nedēļā izdevās sacelt vētru masu medijos ar ierosinājumu par pārtikas cenu regulācijas nepieciešamību. Tēma ir aktuāla, un tāda tā ir jau labu laiku, tikai risinājumu neviens līdz šim nav piedāvājis. Arī no ministra paustā īsti nevar saprast, vai tiek ierosināts veidot cenu regulatoru un/vai izvirzīt prasības veikaliem norādīt uzcenojumu. Turklāt nav saprotams, vai tā ir tikai tāda parunāšana vai arī ministrs mēģinās panākt kādu konkrētu risinājumu.

Problēma par taisnīgu cenu un ienākuma sadali starp ražotāju un tirgotāju ir tikpat sena kā pati tirdzniecība, un kaut kāda pieredze daudzu paaudžu laikā ir uzkrāta.

Kādi tad ir iespējamie risinājumi?

Viens no populārākajiem ir tirgotāja noteikto cenu ierobežošana (valsts noteiktas cenas/kontrolēts uzcenojums utt.). Tā kā nevienos laikos tirgotāji nav bijuši sevišķi mīlētas personas sabiedrībā, tad tauta parasti ar sajūsmu uzņem šādus ierobežojumus. Diemžēl pozitīvi rezultāti ir iespējami tikai īstermiņā, jo parasti noved pie preču deficīta, kartiņu sistēmas, melnā tirgus ar vēl augstākām cenām un citām sabiedrībai nevēlamām negācijām. Turklāt starp ekonomistiem valda vēsturē balstīta pārliecība, ka cenu administratīvā kontrole parasti noved pie vēl augstākām cenām. Tirgotāju un vispār biznesmeņu alkatība ir bagāta ar izdomu. Risinājumu atradīs.

Otrs risinājums ir konkurences veicināšana, kas parasti tiek lietots tā sauktajās brīvā tirgus ekonomikās. Ja ir jāpalielina konkurence, tad loģiski ir administratīvi samazināt monopolu vai oligopolu tirgus daļu. Risinājums teorētiski vienkāršāks un arī iedarbīgs ilgtermiņā, taču tikai teorētiski. Tirgotājiem, ja viņi pieder pie oligopola, kā tas varētu būt Latvijas gadījumā, būs ļoti spēcīgs lobijs valsts politiskajā elitē. Pati par sevi situācija, kad ir izdevies izveidot oligopolu, jau liecina par noteiktu lobija klātesamību.

Kā tas sanāk, ka pārtikas produkti Latvijā ir dārgāki nekā virknē turīgāku ES valstu? Regulas un direktīvas ir vienas un tās pašas. Aiz ES birokrātijas kļūdām, kādas bez šaubām arī ir, nenoslēpsies. Cēlonis ir tepat uz vietas.

Vai nav tā, ka problēmas cēlonis slēpjas politiskās elites nekompetencē ekonomikas jomā, kas papildus deformēta ar atsevišķu nozaru pārspīlētu lobismu? Vai valsts ekonomika var normāli funkcionēt, ja spēcīgākais lobijs valstī ir maksātnespējas administratoriem, azartspēļu rīkotājiem, kā arī ES un valsts investīciju projektu realizētājiem. Arī tirgotāji nav apdalīti. Kur beidzas saprātīgs lobisms, un kur sākas korupcija?

Tirdzniecības radītās problēmas nav tikai nesamērīgie uzcenojumi. Tikpat bīstams ir Lietuvas un Polijas pārtikas produktu īpatsvars Maximas un Lidl tirdzniecības ķēdēs, kas pasliktina mūsu tirdzniecības bilanci, padara mūs nabagākus un parādus lielākus, kā arī ārkārtīgi negatīvi ietekmē pārtikas ražošanu Latvijā. Tāpat ārzemju investoriem piederošas tirdzniecības ķēdes ir ekonomikai nevēlama, taču diemžēl ES vienotajā tirgū neizbēgama parādība.

Kāpēc nevēlama? Tāpēc, ka caur peļņu tiek izņemta nauda no Latvijas ekonomikas. Ja Latvijas rezidentiem piederētu kāda būtiska tirdzniecības ķēde Lietuvā vai Polijā, problēmu nebūtu, un es šeit par to nerunātu. Bet tādu nav. Atkal jautājums - kāpēc tā?

Pati par sevi mazumtirdzniecība nerada bagātību, kaut arī IKP aprēķinā aizņem būtisku sadaļu. Ja vien veikalā neiemaldās kāds tūrists, mazumtirdzniecība nepiesaista naudu valsts ekonomikai. Tikai piedalās citu nozaru radītās bagātības pārdalē, paņemot sev būtisku sadaļu. Tāpēc ārzemju īpašniekiem piederošās tirdzniecības ķēdes padara mūs nabagākus gan caur lielāku pārtikas preču importa īpatsvaru, gan izvedot nopelnīto ārpus Latvijas. No otras puses viss pēc noteikumiem. Kas tad liedz Latvijas uzņēmējiem attiecīgi darboties?

Pirms nolaisties līdz cenu administrēšanai, valstij būtu jāizmanto vienkāršāki risinājumi.

- pārkārtot Konkurences padomes darbu, liela daļa atbildības jāuzņemas šai iestādei.

- varbūt ir vērts noteikt saprātīgus tirgus daļas ierobežojumus.

- lielveikalu darba lietderība brīvdienās. Neapšaubāmi palīdzētu izdzīvot mazajiem veikaliņiem, tātad konkurence.

- ir viens risinājums, kā piespiest lielveikalu īpašniekus ieklausīties - alkohola licences. Vai lielveikalu ķēdēm, kuru galveno pārtikas produktu sortimentā nav, teiksim, 70% Latvijas produktu īpatsvars un kur uzcenojums šiem pārtikas produktiem ir lielāks, piemēram, par 25%, ir jātirgo alkohols? Nekas neliedz neizsniegt/anulēt licences.

Cerams, ka ministra parunāšanai būs turpinājums.

Nedrīkst arī aizmirst, ka valsts pelna no augstākām cenām caur PVN iekasēšanu.

P.S. Savedot daudzmaz kārtībā mazumtirdzniecības nozari, varētu ieviest arī pazemināto PVN likmi pārtikai.