Nesit, bet bļauj gan! Latvijas karavīrs stāsta par jauniesaukto ikdienu

Vakar sociālajā vietnē ''Reddit'' norisinājās atklāta online diskusija: ''Jautā man jebko'', kur ikvienam bija iespēja uzdot sev tīkamus jautājumus kādam Latvijas profesionālās armijas pārstāvim.

Karavīrs ar lietotājvārdu ''LatvijasKaravirs'' neatklāja savu identitāti, tomēr iepazīstināja ar pieredzi Latvijas armijā. Viņš Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) pavadījis vairāk nekā piecus gadus, bet pirms tam dienējis Zemessardzē. Karavīrs stāstīja, ka sociālajos tīklos ir pamanījis jūtamu neizpratni par armijas darbu. Viņš arī izcēla NBS propagandu, kurā saskata lielu daļu gan apzinātas, gan neapzinātas nepatiesības.

Tāpēc "LatvijasKaravirs'' izlēma painformēt citus, atbildot uz visdažādākajiem jautājumiem par Latvijas armiju - gan par savu pieredzi, gan vispārīgām tēmām. Visus jautājumus un atbildes vari izlasīt ŠEIT. (Minētā karavīra atbildes izceltas ar OP blakus lietotājvārdam).

Viens no komentētājiem interesējās par pašu jaunāko kareivju dzīvi armijā - ''Kāda ir jauniesaukto ikdiena? Tieši interesē padsmitgadnieki, kuri uzreiz no skolas sola ienāk armijas pasaulē.''

''Tātad, ja visi "papīri" ir sakārtoti, rekrutēšanas un atlases centrā līgums ir parakstīts, tiek noteikts datums, kad jābūt gatavam doties dienestā. Jauniesaukto iesēdina autobusā ar 15 līdz 60 nepazīstamiem cilvēkiem un aizsūta uz Alūksnes kājinieku skolu vai Sauszemes spēku Mehanizēto Kājinieku Brigādi. Tur viņš vai viņa tiek nodots instruktoru rokās - "pāraudzināšanai". Neviens tur jaunos nedauza un neaplaupa, bet bļauj virsū gan.

''ĀTRĀK, ĀTRĀK! STĀJIETIES IERINDĀ TUR, STĀJIETIES IERINDĀ TE!''

Pirmajā dienā katram jauniesauktajam izsniedz ekipējumu, kā arī ūdens pudeli, uz kuras jāuzraksta uzvārds. To nedrīkst pazaudēt - citādi būs jāveic papildus vingrinājumi.

Pēc tam jauno grupai kopā jāskrien aplī, no kura pa vienam velk iekšā tualetē. No turienes var dzirdēt bļāvienus...

Atceros, kā es domāju: "Jopcik, mani tūlīt sitīs?" Bet nē - mani nosēdināja spoguļa priekšā un lika kliegt kaujas saucienu. Pirmajā dienā mani "šoka terapijā" nodzenāja līdz pat vieniem naktī. Pēc tam gulēju kā zīdainis.

Īsumā pastāstīšu, kā izskatās jauniesauktā ikdiena:
6:30 no rīta jāmostas.
6:40-7:00 rīta rosme.
7:00-7:30 jānoskūjas, jāsaklāj gulta.
7:30 brokastis. Beidzas tad, kad instruktors ir paēdis. Reiz bija gadījums, kad savārījām "ziepes", tāpēc riebīgais instruktors tikai kafiju izdzēra...
8:00 pie karoga jādzied Latvijas valsts himna.
Tad līdz un pēc pusdienām viss ir atkarīgs no apmācību plāna. Pusdienlaiks un vakariņas seko tādai pašai shēmai kā brokastis. Vakarā parasti ir brīvais laiks vai pašmācība. Šajā laikā var piezvanīt uz mājām, bet ilgi telefonu izmantot neatļauj.
Ap 21:30 dušas, bet līdz 22:00 jāuzkopj dzīvojamās telpas. Un tad jau visi iet gulēt. Līdz tualetei var aizstaigāt, bet runāt vai sēdēt ekrānos nav ļauts.
Nākamajā dienā viss sākas no jauna.

Tas gan, protams, ir mans pieredzes stāsts. Nevaru 100% apgalvot, kā iet tagadējiem jauniesauktajiem.

Galvenais pašam gribēt izturēt cīņu ar sevi - būs grūti, bet, ja nepadosies, viss ir izdarāms.''