Elegantais Melngalvju nams. Ieskatīsimies tā vēsturē…

Melngalvju nams senajos rakstos pirmo reizi pieminēts 1334. gadā kā viena no Lielās ģildes jaunajām mājvietām. Ēka piedzīvojusi daudz, tā vairākkārt pārbūvēta, bet Otrā pasaules kara laikā pilnībā nopostīta. Melngalvju namu restaurēja no 1996. līdz 2000.gadam un tagad kā Latvijas iedzīvotājiem, tā arī ārvalstu viesiem tīk šī lepnā galvaspilsētas rota.

13. gadsimta beigās Melngalvju namā uzturējās brālība Sv. Džordžs, kas pieņēma jaunus, neprecētus ārzemju tirgotājus. Sākotnēji viņa patrons bija Sv. Džordžs - bruņinieku un karotāju pavēlnieks, vēlāk - Sv. Maurīcijs (simbols - melna galva, atradās brālības ģerbonī), tāpēc tam tika dots nosaukums - Melngalvju nams. Korporācija bija laicīga.

Uzņēmuma dibinātāji, bagātākie un ietekmīgākie no tobrīd pastāvošajiem, bija Rīgas un ārvalstu firmu komisāri, aģenti un klerki. Viņi nodarbojās ar preču iegādi un piegādi Rīgā. Šī nodarbošanās bija saistīta ar lielu risku, atšķirībā no vietējo tirgotāju drošajiem darījumiem, kuri bija apmetušies Lielajā ģildē. Klejojošie klerki un ārzemju tirgotāji radīja Rīgā pretsvaru - Melngalvju uzņēmumu. Tikai 17. gadsimta beigās viņiem beidzot izdevās atbrīvoties no Lielās ģildes aizbildnības.

Māju publiskai lietošanai uzcēla amatnieku ģilde. Laika gaitā, investējot ēkas apdarē un atjaunošanā, Melngalvji kļuva par nozīmīgiem nomniekiem ar virkni priekšrocībām. Pēcpusdienā māja kalpoja kā tirdzniecības un apmaiņas vieta, vakaros pārvēršoties par atpūtas un izklaides vietu pilsētniekiem, zāli svinībām, dejām, ballēm un koncertiem.

Līdz 16. gadsimta otrajai pusei organizācija Rīgas sabiedrisko dzīvi vadīja uz līdzvērtīgiem pamatiem un bieži vien kopīgi ar Lielo ģildi. Melngalvji aktīvi piedalījās pilsētas aizsardzībā, bija aktīvi reformu un jauninājumu atbalstītāji.

1895. gadā biedrība pārtrauca savu darbību kā muižas korporācija un kļuva par vācu tirgotāju klubu, kas tika likvidēts pēc etnisko vāciešu repatriācijas 1939. gadā.

Melngalvju namā dažādos laikos svētkos gan oficiāli, gan inkognito bija klāt Krievijas cari un carienes. Zāles vienmēr bija rotātas ar Krievijas un Zviedrijas monarhu portretiem. Turklāt pie sienas karājās, personīgi dāvināts, Katrīnas II portrets.

Goda apmeklētāju grāmatā varēja redzēt Vācijas kanclera Bismarka autogrāfu, kā arī citu augstmaņu ierakstus.