Klusais bruņinieka dārzs. Paula Jaunzema izstādes «Viss ir akmenī III» recenzija

Akmens tēlniecību Latvijā varētu uzskatīt par tādu kā bruņniecisko mākslas veidu. Tas ir kas neiedomājami smags gan svara, gan fizisko pūļu ieguldījumā – jo mēs šajā reģionā strādājam ar nepakļāvīgo, toties praktiski neiznīcināmo granītu, ne maigo itāļu marmoru vai mīksto Bavārijas smilšakmeni. Tāpat, ņemot vērā, ka pieprasījums pēc kvalitatīvas tēlniecības publiskajā telpā (es nerunāju par dažādiem "vides objektiem" lauku mazpilsētu tirgus laukumos, bet gan par augstvērtīgu skulptūru) ir niecīgs, tad akmens tēlniecība vairāk ir kā pašu mākslinieku ārkārtīgi dārgs hobijs un iekšējās izpausmes nepieciešamība. Šobrīd pašmāju autoru, kas pastāvīgi strādātu ar akmeni, ir ap desmit, un viens no šiem vientuļajiem bruņiniekiem ir Pauls Jaunzems.