Ukraiņu karavīri arvien nopietnāk saskaras ar posttraumatiskā sindroma sekām

Karš nes postošas sekas visai valstij, taču vissmagāk tas skar iedzīvotāju un īpaši karavīru mentālo veselību. Ir iespējams atjaunot ēkas un uzbūvēt jaunus ceļus, taču karavīru garu, kuri aizstāvējuši savu tēvzemi un piedzīvojuši draugu nāvi, vairs nebūs iespējams atjaunot. “The Associated Press” devās uz Ukrainu, lai uzzinātu, kā Ukraina dziedina savu karavīru garīgās rētas, Krievijas karam turpinoties.

Miegs aiznes karavīru atpakaļ Ukrainas kaujas lauku šausmās. Viņš dzird, kā atkal krīt bumbas, un apkārt ir redzami sprādzieni. Viņš miegā izmisīgi skrien, cenšoties glābt sevi un citus. Murgi ir tik spilgti un biedējoši, ka viņš lūdz ārsta palīdzību: "Es sajukšu prātā, dariet kaut ko."

"Ļoti, ļoti, ļoti saspringta," 45 gadus vecais Vitālijs Miškovs (Witalij Miskow) saka par nakts šausmām, ar kurām viņš cīnās ar trankvilizatoriem un terapiju karavīru garīgās veselības aprūpes centrā Ukrainas galvaspilsētā Kijevā. Papildus farmaceitiskiem līdzekļiem, iestāde ārstēšanā izmanto jogu, akupunktūru, nomierinošas skaņas un citas terapijas.

"Es esmu laimīgs, ka es joprojām esmu dzīvs," saka Vitālijs Miškovs.

Tomēr viņš raud, runājot par artilērijas triecienu, kurā gāja bojā vairāki viņa draugi.

"Es sāku pierast pie šīm sajūtām, bet tas joprojām ir ļoti, ļoti grūti," saka Vitālijs. "Ja jūs neesat tur bijuši, jūs vispār nesaprotat, jūs nekad nesapratīsit."

Kad Ukrainā beidzot atgriezīsies miers, daudzi tūkstoši citu karavīru, dosies mājās ar pēctraumatiskā stresa traucējumiem jeb PTSD. Psihologi, veterānu lietu virsnieki un bijušie karavīri, kuri ir cīnījušies ar murgiem, satraucošiem uzplaiksnījumiem un citiem PTSD simptomiem, jau strādā, lai novērstu iespējamo garīgās veselības krīzi karavīru un viņu ģimeņu vidū no šausminošā, intensīvā un asiņainā kara.

Pašlaik Ukraina cīnās, lai novērstu potenciāli destruktīvas ar PTSD saistītās problēmas, tostarp pašnāvības, vardarbību ģimenē, alkohola un narkotiku lietošanu, palielinot izpratni, finansējumu garīgās veselības aprūpei un konsultantu apmācībām.

Bijušais desantnieks seržants Maksims Pasičniks (Maksym Pasichnyk) saka, ka uzsākt civilo dzīvi viņam bija "ļoti sarežģīti" pēc gadiem ilgām cīņām ar prokrieviskajiem spēkiem Ukrainas austrumos. 28 gadus vecā vīrieša gadiem ilgā saskarsme ar kaujām, nāvi un iznīcināšanu atstāja virkni PTSD simptomu. Viņš baidās, ka arī daudzi citi karavīri un viņu ģimenes varētu no tā ciest.

Ārēji muskuļotais veterāns izskatās pilnīgi vesels, bet fiziskais tēls var slēpt karavīru iekšējās ciešanas, atzīst seržants. "Viņi izskatās labi," viņš saka, "bet tā nav."

Seržants M. Pasičniks savu pēdējo cīņu piedzīvoja šī gada Krievijas iebrukuma sākumā. Viņa vienība naktī ar helikopteru aizstāvēja lidlauku Kijevas nomalē. Ugunsgrēki un tai sekojošais garais gājies atpakaļ uz galvaspilsētu sagrāva viņa kājas. Asiņošana, zilumi un kaulu lūzumi bija tik smagi, ka viņš tika atbrīvots no turpmākā dienesta.

"Sekas nāk vēlāk. Jums ir troksnis ausīs, jūs sākat vemt, jūs pārnākat mājās un pastāvīgi mainās asinsspiediens, un jūs izgāžat dusmas uz saviem ģimenes locekļiem, bērniem, sievu," saka seržants Maksims Pasičniks. "Jūs pastāvīgi domājat, ka kāds jūs vēro, jūs pārdomājat, pārmērīgi lietojat narkotikas un dzerat, jūs zaudējat sevi," viņš piebilst. "Ja vēlies saņemt palīdzību, tevi ievieto psihiatriskajā slimnīcā, kur tevi pārvērš par dārzeni. Ja tu parādi dusmu uzplaiksnījumus, tev iedod trankvilizatorus un tu vienkārši sēdi."

Seržants M. Pasičniks uzsver, ka viņu uztrauc ne tikai risks, ka traumētie karavīri var atņemt sev dzīvību, bet arī tas, ka viņi var vērsties pret citiem.

Ukrainas Veterānu lietu ministrijas pārstāve Ijuļa Vorona (Iulia Vorona) izceļ, ka statistika par veterānu un viņu ģimeņu pašnāvībām un PTSD gadījumiem netiek publiskota kara laikā drošības apsvērumu dēļ.

Taču, runājot piecus mēnešus pirms Krievijas iebrukuma, veterānu lietu ministre Jūlija Ļaputina (Yuliia Laputina) norāda, ka militārpersonu ģimenēm jau bija "liels pieprasījums" pēc psiholoģiskā atbalsta, Ukrainas austrumos notikušo cīņu dēļ jau kopš 2014.gada.

Ministre, kurai ir doktora grāds psiholoģijā, pauda īpašas bažas, ka daudzi atgriežas "attālos ciematos, kur nav psihologa. Mums ir jāizveido sistēma, kurā neatliekamā psiholoģiskā palīdzība darbosies visattālākajos nostūros," viņa sacīja.

Intervijā ziņu aģentūrai “The Associated Press” viens no ministres vietniekiem Jevgens Kotiks (Eugen Kotyk) sacīja, ka ministrija "aktīvi strādā" pie pašnāvību un alkohola riska samazināšanas programmas.

Pamatojoties uz datiem par iepriekšējiem konfliktiem, aptuveni 20% karavīru, kas pakļauti intensīvām kaujām Ukrainā, varētu attīstīties PTSD simptomi, lēš britu psihiatrs Nīls Grīnbergs (Neil Greenberg), Londonas Karaliskās koledžas militārās garīgās veselības profesors, kurš 23 gadus bija Karaliskās jūras kara flotes medicīnas virsnieks, tostarp Irākā un Afganistānā. Pēc Krievijas iebrukuma viņš arī ir veicis tiešsaistes apmācību kursus Ukrainas militārpersonām par traumatisku notikumu pārvaldību.

Atšķirībā no karavīriem, kas cīnījās Afganistānā vai Vjetnamas karā, ukraiņu karavīri cīnās savā dzimtenē un par savu dzimteni ar acīmredzamu sabiedrības atbalstu, nepārprotamu ienaidnieku, ar spēcīgiem mērķiem un pamatojumiem. Viss, kas varētu palīdzēt mazināt garīgās veselības problēmas Ukrainas veterāniem, saka N.Grīnbergs, kurš to raksturo kā "psiholoģiski labu karu Ukrainai".

Paredzot, ka daudziem būs nepieciešama palīdzība, ukraiņu psihologs Andris Omeļčenko (Andrii Omelchenko) apmāca 300 brīvprātīgos, lai sniegtu psiholoģiskās konsultācijas karavīriem.

A.Omeļčenko arī sniedz praktiskas konsultācijas karavīriem uz vietas un turpina šo darbu tiešsaistē, kamēr atrodas Kijivā. Viens no nesenākajiem videozvaniem bija ar frontes komandieri, kurš cieta no panikas lēkmēm pēc tam, kad viņš bija redzējis raķetes triecienu, kas smagi ievainoja trīs karavīrus.

Krievijas lielā paļaušanās uz artilērijas bombardēšanu psiholoģiski negatīvi ietekmē Ukrainas karavīrus, saka A.Omeļčenko. Viņš saka, ka sociālie mediji ir vēl viens psiholoģisks stress, jo tie parāda karavīriem, ka, kamēr viņi atrodas ierakumos, tuvinieki un draugi var baudīt salīdzinoši normālu dzīvi.

A.Omeļčenko stāsta “The Associated Press”, ka arī karavīru ģimenes, jautājot, kā vislabāk attiekties pret karavīriem, kuri atgriezušies pilnīgi citādi no kaujas – klusi, attālinājušies, dzīvo savā pasaulē. To A.Omeļčenko izjuta pats, dzīvojot kopā ar savu vectēvu, kurš kā jauns pusaudzis cīnījās Otrajā pasaules karā.

"Mans vectēvs nekad nav smaidījis," saka psihologs A.Omeļčenko.