Neiromodulācija palīdzēs ārstēt smagas garīgās slimības Latvijā (+VIDEO)

Elektrostimulācijas ierīce tiek implantēta zemādā ap klejotājnervu kakla apvidū.

Lai palīdzētu pacientiem, kuriem tradicionālās terapijas un medikamenti nepalīdz, būtu nepieciešams izveidot centralizētu invazīvo neiromodulācijas terapiju centru - par to bija vienisprātis mediķi no dažādām valstīm, kuri Jūrmalā pulcējās pirmajā Baltijas Neiromodulācijas konferencē. Neiromodulācija - gan invazīvā, gan neinvazīvā - ir strauji augoša medicīnas nozare, kas palīdz efektīvi ārstēt tādas slimības kā epilepsija, Parkinsona slimība, depresija un dažādas sāpes, aptverot plašas medicīnas jomas - neiroloģiju, psihiatriju, LOR, sāpju terapiju, neiroķirurģiju un citas. Neiromodulācija ir nervu aktivitātes maiņa vai modulācija, piegādājot elektriskos vai farmaceitiskos līdzekļus tieši mērķa zonā.

Kā norādīja Latvijas Klīniskās neirofizioloģijas asociācijas (LKNA) prezidents Jānis Mednieks, ir nepieciešams popularizēt inovatīvās terapijas metodes, kuras jau ir pierādījušas sevi pasaules pētījumos, kā arī informēt pacientus un sabiedrību par šo inovatīvo terapiju metožu esamību un vadošās institūcijas un lēmumu pieņēmējus, lai nodrošinātu lielāku pieejamību plašam pacientu lokam.

2022.gada novembrī Nacionālais veselības dienests apmaksāja invazīvo VNS terapiju 30 epilepsijas pacientiem, sedzot šīs izmaksas pieaugušajiem un bērniem. DBS, SCS - implantētas ierīces, diemžēl nav kļuvušas par valsts programmu - to vajadzētu mainīt. Kaimiņvalstīs šīs DBS un līdzīgas metodes tiek izmantotas regulāri.

Pacientu pārstāve Bernadeta Ripa, kura sirgst ar epilepsiju un Latvijā ir viena no retajām, kurai ievietots VNS implants, konferencē norādīja, ka tā bijusi vēl pēdējā iespēja, kā viņai palīdzēt, jo visas citas metodes un medikamenti jau bija izmēģināti. Pateicoties VNS terapijai, viņa spēj strādāt un mācīties, sadzīvojot ar šo slimību. Statistika liecina, ka šobrīd farmakorezistenti (zāles neiedarbojas) ir 30% epilepsijas pacientu un 25-50% depresijas pacientu ekonomiski aktīvajā vecumā.

Anete Baškevica, Nacionālā veselības dienesta Ārstniecības pakalpojumu departamenta direktora vietniece: "Ārstiem un sabiedrībai un klīniskās universitātes slimnīcām ir jāstrādā kopā, tāpat kā ar epilepsijas terapijas ieviešanu. Tā bija lieliski nokoordinēta - tāpēc izdevās. Finansējuma nodrošināšanai būtu svarīgi saprast, kuras slimnīcas un kuri pacienti ir prioritāri šīm iekārtām. Jāņem vērā populācija, iedzīvotāju skaits."

Starptautiskā klīniskās neirofizioloģijas federācijas pārstāve Anita Kamondi atklāja, ka, piemēram, Ungārijā pie deviņu miljonu populācijas trīs-četras universitātes klīnikas pilnībā nosedz invazīvas neiromodulācijas pakalpojumu pacientiem 200 kilometru rādiusā. Iespējams, Latvijas gadījumā pietiktu ar vienu šādu centru.

Vēsturiski ir attīstījušās gan invazīvas, gan neinvazīvas stimulācijas metodes. Kuru katrā gadījumā izmantot, tiek vērtēts individuāli. Ja var panākt būtisku klīnisku efektu ar neinvazīvām metodēm, tad tiek dota priekšroka tām. Taču, ja efektu var nodrošināt tikai ar invazīvu metožu palīdzību, izvēle būs par labu šādam risinājumam. Vien jāņem vērā, ka arī invazīvās metodes visas nav vienlīdz invazīvas. Piemēram, runājot par VNS, elektrostimulācijas ierīce tiek implantēta zemādā ap klejotājnervu kakla apvidū. Savukārt, ja nepieciešama dziļā smadzeņu stimulācija, ko izmanto Parkinsona slimības un citu neiroloģisko traucējumu ārstēšanā, elektrods tiek ievietots dziļi galvas smadzenēs. Līdz ar to uzreiz kļūst redzama atšķirība katras invāzijas dziļumam un tās iespējamajām blakusparādībām un riskiem.