Kokapstrāde Latvijā valdības dēļ varētu zaudēt līdz 20 000 darba vietu (+VIDEO)

"Mežkopība nav ātrās ēdināšanas restorāns".

MK Informatīvajā ziņojumā "Par Zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektora virzību uz klimatneitralitāti" ir teikts, ka mērķis ir kokapstrādes nozarei samazināt izejmateriāla pieejamību par 2 miljoniem kubikmetru, - ziņoja Artūrs Bukonts, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors.

"Savukārt otrs informatīvais ziņojums "Par aizsargājamo biotopu izplatības un kvalitātes apzināšanas rezultātiem un tālāko rīcību aizsargājamo biotopu labvēlīgas aizsardzības stāvokļa nodrošināšanas un tautsaimniecības nozaru attīstības interešu sabalansēšanai" ar vēl lielāku apetīti norāda uz potenciālu 7500 darba vietu zudumu meža nozarē. Te ir vietā atgādināt, ka viena darba vieta pie mums rada vēl vienu darba vietu vietējo tirgu apkalpojošās nozarēs, nemaz nerunājot par viesmīlības, ēdināšanas, izglītības un citiem sektoriem, kas ir cieši saistīti ar jebkura cilvēka dzīvi un atkarīgi no klientu maksātspējas. Mūsu aplēses rāda, ka reālā visu šo ideju ietekme varētu būt vēl lielāka, sliktākajā scenārijā likvidējot pusi no vairāk nekā 40 000 meža nozarē strādājošo darba vietām, no kurām lielākā daļa atrodas ārpus Rīgas".

-Iedomājieties, ka jūs savus ietaupījumus uz vairākiem gadiem investējat kādā finanšu rīkā. Vai nav bail, ka šajā garajā laika posmā var notikt dažādi pavērsieni, kas liegtu atgūt ieguldīto? Un tad iedomājieties zemes īpašnieku, kas izvēlas audzēt mežu. Apsei, ko galvenokārt izmanto tādu produktu kā pirts apdares materiālu, darbarīku rokturu un karogu kātu ražošanā, ir salīdzinoši īss aprites cikls - 41 gads. Tas nozīmē, ka apse ir gatava ciršanai 41 gada vecumā. Melnalkšņa ražu var iegūt 71 gadu pēc iestādīšanas. Komerciāli svarīgākajiem kokiem - bērzam, eglei, priedei - tie ir attiecīgi 71, 81 un 101 vai vairāk gadu.

"Īsi sakot, mežkopība ir domāta pacietīgiem cilvēkiem: tas nav ātrās ēdināšanas restorāns, kas dod tūlītēju rezultātu - pilnu vēderu, vai lauksaimniecība, kur labība katru gadu no jauna atkal izaug tajā pašā vietā. Tur, kur nocirsts mežs, cilvēka dzīves laikā tieši to pašu mežu vairs neredzēt, un ikviens, kurš stāda mežu, apzinās, ka ražu no tā iegūs labākajā gadījumā viņa bērni. Turklāt tas nozīmē uzcītīgu darbu. Vēl viena skarbā patiesība - lai tiktu pie krēsla, ir jānozāģē simtgadīgais koks, apaļais baļķis jāpadara kantains, iegūtie dēļi jāizžāvē, un tikai tad to var laist ražošanā", - tā Artūrs Bukonts.