Kad mākoņi no magonēm un rozēm ir stiprāki par dzelzs priekškaru. Dziedātājas Larisas Mondrusas ceļš un mantojums

"Svešā zemē stādu rozes,/ Plūcu sārtās magones,/ Sen ir aizmirsusies dziesma,/ Dziesma tā, no dzimtenes," – ir rindas no Larisas Mondrusas dziesmas, kas nedaudz šarmanti citādā intonatīvā frāzējumā padomju laikā (protams, nelegāli) vēlās pāri Latvijai – ar tik spēcīgu mūzikas un sievišķīga šarma vilni, ka nevienam pat neienāca prātā, ka dziesma ir …salda. Tā nebija salkana, bet gluži kā kvalitatīvs parfīms, kura saldmē ievijas romantisku brīvības ilgu jasmīna un bezcerīgu sāpju bergamota notis, – dziesmā nebija nekā no bezgaumības piedauzības. Mondrusas mūzika valdzina un vilina, gluži kā pirmā mīlestība – kaut kas naivs un tīrs ir tajā – un smaržu mākonis nekad nav notverams.