Latvijas enerģētika ir ūdeņraža izvēles priekšā: eksperta atzinums (+VIDEO)

Valstī ir vairāki uzņēmumi, kas patērē enerģiju lielos apjomos, pastāv zināmi priekšnosacījumi "zaļai" ražošanai un patēriņam.

Runas par ūdeņraža ekonomiku virmo jau visai sen, īpaši klimata un zaļās enerģijas politikas kontekstā. Ūdeņradim ir potenciāls kļūt tieši par to enerģijas nesēju, kurš Eiropā pakāpeniski tālākā perspektīvā varētu vismaz daļēji aizstāt importējamo dabasgāzi un reizē būt arī „zaļš”. Tiesa, raugoties uz nākamajām desmitgadēm, nepieciešamās investīcijas ir visai astronomiskas.

"Tomēr Eiropas Savienībā (ES) burtiski pēdējo pāris nedēļu laikā ir izveidoti vairāki svarīgi priekšnoteikumi, lai varētu domāt par ūdeņraža ekonomikas iespējamo rašanos un attīstību nākotnē", - tā mūsu portālam VS.LV situāciju komentēja ekonomikas eksperts, zinātņu doktors Armands Gūtmanis.

Četri nezināmie

-Pirmkārt, jāmin ES politiķu novembra beigās panāktā vienošanās par kārtību, kādā varēs veikt investīcijas ūdeņraža infrastruktūrā. Tas ļautu izveidot stabilu ūdeņraža ekonomikas pamatu. Pateicoties topošajai skaidrībai par investīciju mehānisma darbību (kas un kādā veidā varēs ieguldīt), ieinteresētie uzņēmumi var sākt veidot ūdeņraža ekonomiku.

Tiesa, paliek daži jautājumi, uz kuriem tuvākajā laikā būs nepieciešams rast atbildes. Pirmais attiecas uz īpašuma tiesībām, proti, kam drīkstēs piederēt ūdeņraža infrastruktūra. Otrs, ne mazāk svarīgs aspekts, skar jautājumu par to, kādā veidā regulēt attiecības ar biogāzes tirgu un tā mērķiem. Tāpat vēl trūkst skaidrības par iespējamu kopējo ES iepirkumu attiecībā uz ūdeņradi.

Otrkārt, enerģētikas aspektā visvairāk cietusī valsts – Vācija – kopā ar Itāliju lolo patiešām astronomisku projektu, proti, izveidot tā dēvēto dienvidu koridoru gāzei un ūdeņradim. Lai garantētu Vācijai stabilu enerģijas apgādi un lielāku drošību, iecere paredz uzbūvēt jaunu
cauruļvadu pāri Alpiem no Bavārijas uz Tunisiju. Idejas mērķis ir 2030. gadā Vācijā nodrošināt ūdeņraža importu miljoniem tonnu apjomā. Šāda projekta realizācija ir vēl viens svarīgs priekšnosacījums, lai mēs varētu sākt runāt par pirmajām stabilākajām ūdeņraža ekonomikas aprisēm visa Eiropas Savienībā.

Trešais svarīgais priekšnoteikums, kurš ļautu stimulēt ūdeņraža ekonomikas rašanos Eiropā, ir vēl viens ES lēmums, kas pieņemts pēdējo nedēļu laikā. Proti, ir panākta politiska vienošanās par daļēju aizliegumu importēt atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas no valstīm ārpus ES, tēmējot galvenokārt Ķīnas virzienā. Tas nozīmē, ka tehnoloģiju imports no Ķīnas, tajā skaitā ūdeņraža, saules bateriju un citu atjaunojamo resursu jomā, varētu kļūt ievērojami ierobežotāks.

Ceturtkārt, jāatzīmē vēl kāds būtisks notikums. Nesen „zaļā” ūdeņraža koalīcija, kurā ietilpst ieinteresētais bizness no ES dalībvalstīm, ir vērsusies pie 27 Eiropas Savienības dalībvalstu finanšu ministriem ar aicinājumu atbalstīt ūdeņraža tehnoloģiju ieviešanu. Vēstules autori uzsver, ka pirmais un izšķiroši svarīgais Eiropas „zaļā” ūdeņraža projektu vilnis ir tuvu tam, lai taptu iemiesots realitātē. Taču viņi norāda, ka daudzi projekti attīstīsies tikai tad, ja būs garantēts stingrs dalībvalstu atbalsts, tāpēc tieši šobrīd ir nepieciešama ātra un drosmīga rīcība.

Tātad var secināt, ka Eiropas bizness savu gatavību ir paudis un sācis aktīvi veikt investīciju plānošanu.

Skriet vai neskriet?

"Igaunijā un Somijā pēdējo pāris gadu laikā tiek pētītas ūdeņraža ekonomikas izveides iespējas. Igauņi ir aktīvi inovāciju jomā un prasmīgi lieto mārketinga instrumentus. Igauņi diskutē par potenciālas „ūdeņraža ielejas” izveidi. Tas ir pareizs un atbalstāms domu gājiens no investīciju piesaistes un valsts marketinga viedokļa. Arī citās ES valstīs norit priekšizpētes un plānošanas darbi, lai uzsāktu liela mēroga investīcijas ūdeņraža ekonomikas izveidei. Līdz ar to arī mazākās ES dalībvalstīs, tostarp Latvijā eksperti un bizness uzdod jautājumu, vai mēs ejam kopā ar inovāciju līderiem un domājam par ūdeņraža ekonomikas attīstīšanu", - pauž eksperts.

-Tātad – skriet vai neskriet kopā ar citiem? Latvija var aprobežoties tikai ar tranzīta nodrošināšanu starp Lietuvu un Igauniju, kā arī pretējā virzienā. Taču pastāv zināmi priekšnosacījumi ūdeņraža ražošanai un patēriņam arī mūsu valstī – pat ja ne rītdien, tad vidējā perspektīvā. Latvijā ir vairāki uzņēmumi, kas patērē enerģiju lielos apjomos.

Šādas kompānijas pēdējo pāris gadu laikā izjūt lielu stresu, ko rada nepastāvīgās energoresursu cenas. Pietiek palūkoties uz Vācijas industriālo līderu rīcību, proti, šie uzņēmumi drudžaini meklē ikvienu jaunu iespēju, kas palīdzētu tiem gan samazināt sava enerģijas patēriņa izmaksas, gan lietot aizvien vairāk zaļo enerģiju. Ūdeņradis, īpaši „zaļais”, kādā brīdī varētu dot daļu priekšrocību, proti, ražošanā izmantot enerģiju ar nulles emisijām. Šobrīd šādas enerģijas cena ir ļoti augsta, un var cerēt, ka, tehnoloģijai attīstoties, cena ievērojami samazināsies.

Protams, tas nenotiks jau rīt. Taču uzņēmumi veic pētījumus par alternatīviem energonesējiem, kurus varētu izmantot savu enerģētisko vajadzību nodrošināšanai, kā arī ekonomiski izdevīgā secībā un ātrumā veikt savu dekarbonizāciju, reizē nezaudējot konkurences priekšrocības.

"Latvijas valdība jaunajā Nacionālā enerģētikas un klimata plāna versijā ir pieminējusi ūdeņradi, tādējādi signalizējot uzņēmējiem, ka principā arī Latvijā varētu tikt veidota ūdeņraža ekonomika. Daudz kas atkarīgs gan no biznesa pasaules noskaņojuma, gan ieinteresētiem uzņēmumiem, kuri
vēlētos ūdeņradi ražot un/vai patērēt. Tāpat liela nozīme būs labvēlīgiem regulējumiem un ES subsīdiju pieejamībai. Bet katrā ziņā jautājums – skriet vai neskriet – ir kļuvis aktuāls arī Latvijā, un uz to drīzāk vajadzētu dot pozitīvu atbildi", - tā A.Gūtmanis.