Latvijas sēņotāji sašķēlušies 2 nometnēs; strīdu iemesls - invazīva beka!

Šogad, šķiet, pati populārākā sēne, kas ir visu grozos, ir dzīslkātu beka. Turklāt tā ne tikai paspēju piepildīt sēņu mednieku pannas un marinējumu burciņas, bet arī izraisīt asus strīdus sēņotāju vidū.

Daļa sēņotāju pauž lielu prieku par šo sēni, jo šogad to tās tiešām iespējams salasīt daudz. Beka izplatās neiedomājamā ātrumā, vienuviet var uziet simtiem sēņu. Dažu gadu laikā no brīnumretuma tā progresējusi līdz bagātīgi ievācamai ēdamai sēnei.

Savukārt citi ir ļoti neapmierināti, apgalvojot, ka svešzemniece esot no savām vietām izspiedusi pašmāju baraviku, kas Latvijā allaž bijusi sēņu karalienes godā.

Kas tad īsti ir dzīslkāta beka, kas 2014.gadā tika atzīta pat par Latvijas gada sēni?

Dzīslkāta beka ilgus gadu desmitus bijusi zināma vienīgi Ziemeļamerikā, kā arī Taivānā, kur, visticamāk, ievazāta. Par pirmo atradumu Eiropā ziņots 2007.gadā Lietuvā, un 2013.gadā suga konstatēta arī jūras piekrastē Latvijā, kad daži sēņotāji no turienes atnesuši bekas uz Dabas muzeja sēņu izstādi, bet Edgars Mūkins noteicis tām sugu. 2014.gadā manīta jau gar praktiski visu Latvijas jūras piekrasti, bet trīs gadījumos - arī 25-50 km dziļi iekšzemē.

Ka nekas labs šīs sēnes uzbrukums neesot. uzskata arī Dabas muzeja mikoloģes Inita Dāniele un Diāna Meiere.

"Tā ir tiešām invazīva suga, kas varētu izspiest vietējās sugas. Mums ir ziņojumi no sēņotājiem – tur, kur agrāk bija baravikas, vairs nav nevienas baravikas, ir tikai dzīslkātu bekas. Jā, cilvēki sākuši tie ievērot, ka tiešām pazūd vietējās sugas," Latvijas Radio raidījumā "Kā labāk dzīvot" stāsta speciālistes.

"Sēne ir ēdama, pat garšīga. Maz ir tārpainas sēnes, lielākoties visas ir tīras," skaidro mikoloģe, vienlaikus uzsverot, ka šī tendence nav laba.

Savukārt vēl kāds sēņu zinātājs skaidro šādi: "Nav pamata panikai. Tās aug tikai kāpu zonās, kas savulaik tika apstādītas ar priedēm, lai plūstošās kāpas nostiprinātu. Pie tam ne ar Latvijas parasto priedi, bet ar Benksa priedi, kas aug Kanādā, Ziemeļamerikas Austrumu krastā. Buļlu kāpas sāka apstādīt jau 30.gados, tad 50.gados iesaistījās Bolderājas vidusskola. Nekādas baravikas šī sēne neizspiedīs, jo tai vajadzīgi specifiski apstākļi un sava priedes suga."

Interesanti, ka radikāli atšķiras arī sēņotāju domas par sēnes gastronomiskajām īpašībām. Ja vieni uzskata, ka sacepta tā burvīgi smaržo, tad citi apgalvo, ka neganti smird. Savukārt vēl treše, liekot roku uz sirds, apzvēr, ka iemarinēta tā nesmaržojot vispār - neesot nekāda sēņu aromāta.

Šā vai tā, speciālisti ir vienisprātis - "kanādiete" te ir uz palikšanu, un atliek cerēt, ka tā nekļūs par vēl vienu "latvāni"...

Rolands Cers