Skaidro - kāpēc kreditēšana Latvijā atšķiras no pārējām Baltijas valstīm

Gandrīz jebkurā ekonomikā vislielāko kredītu apjomu veido mājokļi un nekustamo īpašumu attīstība, un tieši mājokļu tirgus faktori ir galvenais iemesls, kādēļ kreditēšana Latvijā atšķiras no pārējām Baltijas valstīm, pavēstīja bankas "Citadele" ekonomists un Fiskālās disciplīnas padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš.

Ekonomists norāda, ka pēdējos gados Latvijas ekonomikā arvien vairāk ir iezīmējusies atpalicība no Lietuvas un Igaunijas, un nupat publiskajā telpā arvien biežāk tiek aktualizēts jautājums par nepieciešamību veicināt aktīvāku kreditēšanu Latvijā.

"Latvijas Banka apgalvo, ka jau vairāk nekā 10 gadus esam ieslīdējuši hroniskā kreditēšanas mazspējā, tiek norādīts uz pārāk zemu konkurenci banku nozarē, un no politiķu puses izskan idejas par papildus nodokļa ieviešanu. Kopējais banku kredītportfelis kopš 2008.gada tiešām būtiski ir sarucis un, ja kaimiņos kreditēšanas dinamika ir pozitīva jau vairākus gadus, tad Latvijā kopējais izsniegto kredītu apjoms ir sācis augt tikai pērn," atzīst Āboliņš.

Tomēr ekonomista ieskatā tas gan nenozīmē, ka bankas nevēlas kreditēt. Ir daudz strukturālie un citi no bankām neatkarīgie apstākļi, kas ierobežo kreditēšanas pieaugumu Latvijā, uzsver Āboliņš, skaidrojot, ka no ekonomikas izaugsmes viedokļa ražojošo nozaru kreditēšanā starp Latviju un pārējām Baltijas valstīm nav nekādas atšķirības. Piemēram, rūpniecībai un lauksaimniecībai izsniegto kredītu apjoms Latvijā 2022.gada beigās bija 2,3 miljardi eiro, kas ir tieši tik pat, cik Lietuvā un tikai par 0,1 miljardu mazāk nekā Igaunijā.

Galvenais iemesls kādēļ kreditēšana Latvijā atpaliek no kaimiņiem, ir mājokļu tirgus un nekustamo īpašumu atšķirīgā attīstība pēdējos 10 gados, skaidro Āboliņš. Kopš 2012.gada sākuma nekustamo īpašumu un būvniecības nozarēm, kā arī mājsaimniecību hipotekārajos kredītos izsniegto kredītu apjoms Latvijā ir samazinājies no 9,1 miljardiem eiro līdz 6,6 miljardiem eiro. Tikmēr Lietuvā un Igaunijā ar nekustamajiem īpašumiem, kā arī būvniecību saistīto kredītu apjoms abās valstīs pieaudzis no 8,5-9,1 miljardiem eiro līdz gandrīz 15 miljardiem eiro šobrīd. Savukārt ražojošajās nozarēs atšķirības kreditēšanā Baltijas valstīs faktiski nav, un uzņēmumiem izsniegto kredītu apjoms relatīvi pret iekšzemes kopproduktu (IKP) ir līdzīgs kā Lietuvā un Polijā.

Kreditēšanu Latvijā ietekmē arī rūpniecības attīstības īpatnības, informē Āboliņš. Rūpniecības attīstība Latvijā notiek veidā, kas neveicina pieprasījumu pēc kredītiem, lai gan tās attīstībā mūsu reģions ir starp līderiem Eiropā. Samērā strauja attīstība apmēram pēdējos piecos gados kopš 2017.gada ir bijusi raksturīga metālapstrādei un mašīnbūvei. Šī ražošana var attīstīties ļoti dažādos veidos, tā var būt ļoti kapitālintensīva, piemēram, auto montāžas rūpnīcas, kuru izmaksas ir mērāmas miljardos.

Āboliņš skaidro, ka Latvijā galvenokārt attīstās samērā maza mēroga ražošana, un materiāli tiek izgatavoti nelielās partijās - visbiežāk tūkstošos vai desmitos tūkstošos izgatavotas tehnikas komplektējošie mezgli (lauksaimniecības, ieguves rūpniecības, pilsētu saimniecības u.tml. tehnika), arī uz individuāliem pasūtījumiem balstīta ražošana (ražošanas iekārtas), kurus nav izdevīgi tik lielā mērā automatizēt.

Ekonomists uzsver, ka tas nenozīmē, ka šī ir zemas pievienotās vērtības ražošana - vairākās mašīnbūves nozarēs algu līmenis pārsniedz vidējo ekonomikā. Taču šeit galvenais uzsvars ir nevis kapitālintensitāte, bet darbinieku zināšanas. Līdzīgas tendences ir redzamas kokrūpniecībā - īpaši strauji attīstās lietkoksnes tālāka pārstrāde, izgatavojot būvdetaļas, ēkas un citus produktus, arī to ražošanas process nav izteikti kapitālintensīvs. Tiek īstenoti vai plānoti atsevišķi liela mēroga ražošanas projekti, piemēram, AS "Latvijas finieris" saplākšņa rūpnīcas "Verems" paplašināšana, "Dobeles dzirnavnieka" projekti, bet tādu nav daudz. Āboliņš norāda, ka bankas būtu ļoti ieinteresētas šādu projektu skaita pieaugumā, bet nevar tos radīt pašas.

Papildus šīm tendencēm Latvijā notiek eksporta struktūras maiņa par labu intelektuālajiem pakalpojumiem, skaidro Āboliņš. Biznesa, informācijas tehnoloģiju (IT), sakaru un finanšu pakalpojumu loma Latvijas ekonomikā pieaug, Rīgā tie kā kopums ir kļuvuši par pārliecinoši lielāko eksporta nozari. Šiem pakalpojumiem ir raksturīga augsta pievienotā vērtība un augsts atalgojuma līmenis - ap 2000 eiro mēnesī biznesa pakalpojumos, starp 2500 un 3000 IT pakalpojumos. Tas tiek panākts ar samērā nelielām investīcijām pamatkapitālā. Vienas biroja darbavietas izveidošana prasa apmēram 20 000 - 30 000 eiro lielas investīcijas, ko veido galvenokārt celtniecības izmaksas.

Rūpniecībā, kas spēj radīt salīdzināmu algu līmeni, investīcijas parasti ir mērāmas simtos tūkstošos eiro. Vēl dažus gadus atpakaļ biznesa pakalpojumu attīstību Rīgā kavēja biroju telpu trūkums, taču šobrīd biroju būvniecība notiek ļoti aktīvi, norāda Āboliņš.

Mājokļu cenu līmenis pārējās Baltijas valstīs ievērojami pārsniedz līmeni Latvijā. 2022.gadā cenu līmenis Tallinā vairāk nekā divkārt pārsniedza mājokļu cenas Rīgā. Āboliņš skaidro, ka līdzīgam dzīvoklim izsniegts kredīts Tallinā ir vairāk nekā divkārt lielāks nekā Rīgā. Arī citur Igaunijā cenu līmenis ir ļoti augsts. Tartu vidējais cenu līmenis pārsniedz 2000 eiro, Pērnavā - 1000 eiro par kvadrātmetru, bet Latvijā nekur ārpus Rīgas un tās tuvākās apkārtnes vidējais cenu līmenis nav rakstāms ar četrciparu skaitli. Arī Lietuvā vidējais cenu līmenis ir ievērojami augstāks, galvaspilsētā tas apmēram par divām trešdaļām pārsniedz Rīgas līmeni.

Tāpat abās kaimiņvalstīs ir augstāks mājokļu darījumu un arī mājokļu būvniecības apjoms attiecībā pret iedzīvotāju skaitu, norāda Āboliņš, skaidrojot, ka banku kreditēšana ir šī procesa neaizstājama sastāvdaļa, bet bankām vienām pašām nav iespējams radikāli mainīt tirgus situāciju.

Ekonomists skaidro, ka pirms 2008.gada krīzes situācija bija diametrāli pretēja, un augstākais cenu līmenis bija Latvijā. Pēc šīm pārmērībām piesardzīgi ir bijuši gan kredītu ņēmēji, gan bankas un to uzraugi.

Tāpat mājokļu kreditēšanā arī visvairāk ir jūtams savu uzkrājumu trūkums, piebilst Āboliņš. Latvijā mājsaimniecībām noguldījumu apmērs komercbankās uz vienu iedzīvotāju nesasniedz pat 5500 eiro, kamēr Lietuvā un Igaunijā noguldījumi bankās veido 7400 līdz 8500 eiro uz vienu iedzīvotāju.

"Vēsturiski augstāka ēnu ekonomika varētu būt viens no iemesliem, taču kreditēšanā tas nozīmē, ka klientiem ir mazāk pašu līdzekļu pirmajai iemaksai un daudz vairāk ir nepieciešams valsts atbalsts kredītu saņemšanā," pauž Āboliņš.

Viņš arī atgādina, ka pēdējos divos gados kreditēšana Latvijā jau ir kļuvusi ievērojami aktīvāka, un pērn kopējais Latvijas banku izsniegto kredītu apjoms ir audzis par 7%. No klientu puses bankas redz, ka arī šobrīd interese par īpašumu iegādi ir liela, tomēr šobrīd situāciju maina Eiropas Centrālā banka, kas strauji ceļ procentu likmes un cīnās ar inflāciju. Tādēļ kreditēšanas aktivitāte bremzējas visā Eiropā.

Tāpat kreditēšana ir atkarīga no ļoti daudziem faktoriem un ne tikai no banku vēlmes kreditēt, uzsver Āboliņš. Piemēram, slikto kredītu īpatsvars, kas vēsturiski Latvijā ir bijis ļoti augsts, šobrīd ir citu Eiropas valstu līmenī, taču tas nenozīmē, ka Latvijas uzņēmējdarbības vide ir salīdzināma ar Rietumeiropu. Drīzāk tas ir banku darba rezultāts, vadot riskus un izvērtējot kredītņēmēja aizņemšanās iespējas.

"Uzņēmējdarbības vides uzlabošanā mums ir daudz darāmā. Vienlaikus ir svarīgi izmantot savas iespējas. Piemēram, māju siltināšanā ir liels potenciāls, taču vienlaikus ir izteikts projektu trūkums, lai arī ir finansēšanas ambīcija, ņemot vērā vides un klimata mērķus. Ir saprotama vēlme meklēt vieglus risinājumus sarežģītiem jautājumiem, taču vainīgo meklēšana diez vai dos vēlamo rezultātu - Latvijas ekonomikas attīstību," skaidro Āboliņš.