Sprindžuks: Tekstila dalītās vākšanas sistēmas vājais posms ir plānošana

Tekstila dalītās vākšanas sistēmas vājais posms ir plānošana un sarunas ar pašvaldībām par administratīvo ietvaru, uzskata vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Māris Sprindžuks (AS).

Ministra birojā informēja, ka šī gada sākumā Latvijā sāka darboties tekstila dalītās vākšanas sistēma.

Tās pirmsākumi esot meklējami pirms vairākiem gadiem kā atsevišķu privātu uzņēmumu iniciatīva, kas Latvijai ļāva būt soli priekšā daudzām Eiropas valstīm, kuras savas tekstila atkritumu dalītās vākšanas sistēmas vēl tikai veidos līdz 2025.gadam, kā to nosaka Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm uzdotais mājasdarbs.

Tomēr šobrīd ne visās pašvaldībās šī sistēma darbojoties pilnvērtīgi.

Ministrs norāda, ka ideālā variantā Latvijas tekstila šķirošanas sistēma būtu jāveido tā, lai pašvaldības pašas varētu izvērtēt pieprasījumu un plānot tam atbilstošus tekstila savākšanas infrastruktūras mezglus, vai nu paplašinot sadzīves atkritumu savākšanas punktus vai meklējot citus risinājumus.

Lai veidotu līdzsvarotu, ilgtspējīgu sistēmu ar labu pārvaldību un saprotamiem kritērijiem, atsevišķām pašvaldībām trūkstot administratīvās kapacitātes. Pašvaldības jaunus līgumus par atkritumu apsaimniekošanu slēdz reizi piecos līdz septiņos gados.

Īpaši mazākās pašvaldībās nav speciālista, kurš varētu veltīt visu enerģiju atkritumu apsaimniekošanas jautājumiem.

Lauku reģionos izveidot infrastruktūru, kas būtu pa prātam visiem, arī attālās saimniecībās dzīvojošajiem, ir sarežģītāk nekā lielpilsētā, kur daudzdzīvokļu nama pagalmā nolikts konteiners ir pieejams ikvienam.

Pašlaik normatīvie akti esot relatīvi skopi un definē nozares principus un mērķus, bet ceļi, kā tos sasniegt, ir katras valsts atjautības uzdevums, kura risināšanā liela nozīme ir sadarbībai.

Kā norāda Sprindžuks, iespējams, tā varētu būt plānošanas reģiona funkcija, astoņām vai 10 pašvaldībām kopā uzturot sistēmas veidošanu, pētniecību, datu un tirgus analīzi un tādējādi ietaupot administratīvos resursus.

Ideālā gadījumā atkritumu pārstrāde būtu resurss, kas refinansē visu ciklu.

Apjukumu raisot arī paralēlā tekstila plūsma jeb labdarības biedrību darbība, aicinot ziedot nevajadzīgo apģērbu īpašos konteineros. Šīm organizācijām, atšķirībā no atkritumu apsaimniekošanas operatoriem, nav jāatskaitās, cik daudz tekstila tās pieņem un ko ar to dara tālāk.

Turklāt tās pieņem tikai kvalitatīvu materiālu, kas ir noderīgs biznesam. Šīs organizācijas ar savu "ogu nolasīšanas" pieeju padara ne sevišķi rentablu biznesu vēl mazāk ienesīgu. Tāpēc esot vajadzīgs regulējums, kas nosaka pilna cikla atbildību un būvē vienotu sistēmu ar vienādiem noteikumiem visiem tirgus dalībniekiem, uzsver Sprindžuks.

Ja kāds ir uzsācis darbību tirgū pēc citiem noteikumiem, ir jāveido pārejas posms, ļaujot šim dalībniekam veikt atbilstošas investīcijas un darbu turpināt vai arī izstāties no tirgus.

Latvijas mērķis ir savākt un otrreiz pārstrādāt lielāko daļu atkritumu, nevis radīt privileģētus uzņēmumus vai biedrības, norāda ministrs.

Viņa ieskatā, Latvijas neizmantotais resurss ir reģionālā sadarbība un dialogs ar visiem uzņēmējiem.