Levits: Jau 30 gadus pastāv nemērķtiecīga publiskās vēstures veidošanas politika

Jau 30 gadus pastāv nemērķtiecīga publiskās vēstures veidošanas politika, tādu viedokli pauda Valsts prezidents Egils Levits, kurš šodien piedalījās konferencē "No pretošanās līdz brīvībai: kā stāstīt Latvijas valstiskuma vēsturi?".

Vērtējot, cik sekmīgi esam bijuši 20.gadsimta Latvijas vēstures stāstu komunikācijā gan Latvijā, gan Eiropā, Levits akcentēja, ka atbilde drīzāk būs noliedzoša. Prezidents secināja, ka mēs šajā jautājumā neesam bijuši pārāk sekmīgi nedz Latvijā, bet vēl jo vairāk Eiropā un ārpus tās.

Prezidenta ieskatā, skaidri redzams, ka vēstures zināšanu laukā trūkst gravitācijas centra, kas panāktu lielāku sinerģiju un efektivitāti. Levits uzsvēra, ka trūkst institūcijas, kas tiešā veidā būtu atbildīga par publiskās vēstures iniciatīvu radīšanu un īstenošanu gan Latvijā, gan ārzemēs. Tieši tādēļ viņš ir rosinājis diskutēt par Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūta nepieciešamību.

Pēc prezidenta paustā, šī institūta galvenā jēga būtu koordinēt Latvijas vēstures publiskā stāsta veidošanu un izplatīšanu, jo šāda profesionāla un tālredzīga koordinācija līdz šim ir pietrūkusi. Institūta darbības pamatā jābūt skaidrai stratēģijai ar vidējā termiņā sasniedzamiem mērķiem un izmērāmiem rezultātiem. Levits atzīmēja, ka šāds kompakts institūts sekmētu jaunu vēstures zināšanu radīšanu un to pārnesi dažādām mērķauditorijām.

"Vienlaikus ir jāapzinās, ka sabiedrības vēstures priekšstati par publisko vēsturi ir būtiska, lai mūsu demokrātija būtu noturīga. Ja mēs vairāk sapratīsim sevi, tad arī mūsu demokrātiskā valsts iekārta būs stiprāka. Institūts varētu dot savu pienesumu arī sabiedrības demokrātiskajai izglītībai pilsoniskās izpratnes veidošanā, kas balstās uz Satversmē noteiktajām vērtībām," sacīja Valsts prezidents.

Levits uzsvēra, ka institūta pienākums būt attīstīta nacionāli vienojošu atceries telpu. Viņš atzīmēja, ka pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, Latvijā ir būtiski attīrīta publiskā telpa no padomju okupācijas režīmu slavinošajām zīmēm. Prezidents norādīja, ka tā ir mūsu atceres telpas dekolonizēšana un tieši tā uz šo procesu arī jāskatās, jo šīs zīmes nav politiski neitrālas. Tas nevēsta par krievu vai padomju kultūras sasniegumiem, to jēga ir vienīgi iezīmēt Krievijas telpu Latvijas teritorijā.

"Tas attiecas ne tikai uz padomju, bet arī uz Krievijas impērijas publiskajā telpā atstātajām zīmēm. Baltijas provinču iedzīvotāju prātu kolonizācija cariskās Krievijas impērijas mērķis. Tāda ir šo zīmju jēga. Latvieši patlaban ir labāk sapratuši, ka krievu imperiālisma zīmes nepiederas un ir nepieklājīgas demokrātiskajai Latvijas valstij. Es priecājos, ka sabiedrībā turpinās vērtīgās diskusijas gan par ielu nosaukumiem, gan par pieminekļiem un citām zīmēm," teica Levits.

Valsts prezidents akcentēja, ka pie latviešu mentālās dekolonizācijas, kas uzņēmusi zināmus apgriezienus, pieder arī sabiedriskā kustība par latviešu valodu kā kopējo publiskās saziņas valodu. Levits pateicās visiem aktīvistiem, kas šo procesu ir uzsākuši un konsekventi turpina. Viņa ieskatā, latviešu valodai ne tikai juridiski, bet arī faktiski jāspēlē tā loma, kas tai pienākas saskaņā ar Satversmi, tai reāli jākļūst par mūsu sabiedrības kopējo publiskās saziņas valodu, savukārt privātā saziņa paliek katra cilvēka privāta lieta.

Pēc prezidenta domām, vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūta uzdevums būtu arī Latvijas vēstures stāsta nostiprināšana Eiropas atceres telpā. Levits uzsvēra, ka Latvijai un arī citām reģiona valstīm daudzas desmitgades bija liegts izzināt un apspriest Otrā pasaules kara un pēckara vēsturi. Šajā laikā Krievijai bija izdevies iespaidot Eiropas atmiņu ar sagrozītajiem vēstures vēstījumiem par Otro pasaules karu, par uzvaru pār nacismu un par citiem jautājumiem, kas tiek skatīti sagrozīti, Krievijas ideoloģijas gaismā, pauda Levits.

Viņš secināja, ka Eiropas kopējā vēsturiskā atmiņa ir attīstījusies nevienmērīgi. To veicinājusi ne tikai atšķirīgā dažādu Eiropas nāciju vēsturiskā pieredze, bet arī atšķirīgās publiskās vēstures politika attiecībā uz Otro pasaules karu un 20.gadsimtu kopumā. Prezidents norādīja, ka citviet tiek veidota apzināta un mērķtiecīga vēstures politika. Tas notiek gan Rietumeiropā, gan arī Eiropas Centrālajā un Austrumu daļā. Levita ieskatā, šīs vēstures politika rezultāti ir tādi, ka Latvija ir pazudusi no Eiropas vēstures.

"Demokrātiskajā Rietumeiropā bija iespējams pakāpeniski izvērtēt Otro pasaules karu un pakāpeniski tikt galā ar emocionāli smago kara nastu. Šo vēsturi rietumeiropieši ir iestrādājuši savu vērtību pamatos un tas vairs tik ļoti nenodarbina rietumeiropiešu identitātes. Ja vēstures aktualitāti varētu izmērīt ar termometru, tad Centrāleiropā un Baltijas valstīs 20.gadsimta vēsture joprojām ir daudz karstāks jautājums, nekā, piemēram, Beļģijā vai Francijā," teica prezidents.

Levita ieskatā, lai panāktu tādu "mierīgas atskatīšanās līmeni", kāds ir Rietumeiropā, Latvijā nav izlabotas kļūdas - nav izravētas okupācijas laika vēstures politikas paliekas. Prezidents uzsvēra, ka ar šīm objektīvām atšķirībām Eiropas atceres telpā nevar nerēķināties, ja domā par Latvijas vēstures stratēģisku komunicēšanu.

Viņš vērsa uzmanību uz to, ka, piemēram, Latvijas vēsturnieku grāmatu izdošana angļu valodā vai citās Eiropas Savienības valodās ir ārkārtīgi liels retums, arī pašmāju vēsturnieku līdzdalība nozīmīgās konferencēs, kur tiek veidota akadēmiskā vēsture, ir diezgan reta parādība.

"Ja Latvijas vēsture vispār tiek ietverta Eiropas vēstures priekšstatos, tad atbilstoši nesenajai "vēstures" modei, bieži vien tā tiek attēlota kā lielo valstu transnacionālā attīstība, to sadarbība, sāncensības rezultāts vai blakne. Tā ir koloniālos aizspriedumos un ignorancē sakņota augstprātība, kuru nevajadzētu atstāt bez alternatīvas. Tagad ir svarīgi parādīt Latvijas vēsturi ne tikai kā citu valstu transnacionālo attiecību krustpunktu, bet gan kā vietu, kur tiek veidota vēsture. Latviešu tauta un Latvijas valsts ir vēstures subjekti, nevis tikai objekti. Tas pieder pie mūsu stāsta un to ir jāspēj komunicēt gan pašu sabiedrībai, gan citu valstu sabiedrībām," teica Levits.

Viņš akcentēja, ka Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena ir sava veida vēstures komunikācija sabiedrībai. Prezidenta ieskatā, iepriekš uz pretestību neskatījās kā uz kopēju vēstures virzienu, kas ir ārkārtīgi svarīgs sabiedrības apziņas veidošanai, lai izprastu, kādēļ šodienas ģeopolitiskajos apstākļos mums ir vajadzīga Latvijas valsts un kāpēc tā ir jāaizstāv. Levits norādīja, ja gribam, ka Latvijas vēstures stāsts tiek pamanīts, tas pašiem ir mērķtiecīgi jāpadara redzamāks, jo to nevar sagaidīt no cietiem. Tieši tādēļ ir jāpalīdz pašmāju vēsturniekiem atrasties Eiropas publiskās vēstures veidošanas centrā, nevis perifērijā.

Valsts prezidents norādīja, ka vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūta pienākums būtu arī palīdzēt Latvijas vēsturniekiem publicēties lielākajos Rietumu masu medijos, izdevniecībās un iesaistīties respektablās diskusijās par Eiropas vēsturi, parādot tur arī Latvijas stāstu.

"Lai nebūtu nekādu pārpratumu, papildus finansējums ir nepieciešams gan akadēmiskajai vēstures pētniecībai, gan Latvijas vēstures institūtam un citām institūcijām, kas nodarbojas vai nodarbosies ar publiskās vēstures veidošanu. Pieļauju, ka viens tilts pāri upei maksā vairāk, nekā vajadzīgais finansējums akadēmiskajai un publiskajai vēsturei, kas Latvijas valstiskumam ir ārkārtīgi svarīgs jautājums," sacīja prezidents.

Viņš arīdzan aicināja nebūt naiviem. Arī šodien, neskatoties uz iebrukumu Ukrainā un starptautisko izolāciju, Krievija turpina uzspiest pasaulei savu izkropļoti vēstures izpratni. Autokrātiskajai Krievijai ir pietiekami daudz resursu un ietekmes aģentu, lai turpinātu savu vēstures propagandas mašinēriju, jo arī Latvijā ir gan resursi, gan ietekmes aģenti.

Prezidents atzīmēja, ka vēstures propagandas mašīna ir Krievijas imperiālisma un kara atbalsta instruments un tas vēršas arī pret Latviju. Levits uzsvēra, ka Krievija vienmēr ir centusies, piemēram, diskreditēt nacionālos partizānus, vai arī noniecinājusi graujošās padomju okupācijas sekas. Taču Krievijas karš pret Ukrainu paver iespēju logu, jo pasaule skatās uz Krieviju. Pēc prezidenta paustā, šī iespēja ir jāizmanto, lai arī Eiropas vēstures kontekstā varētu iekļaut līdz šim marginalizēto Latvijas vēstures stāstu.

"Ja ir attiecīgā izpratne un griba, Latvijā mēs varam ar pašu spēkiem atbrīvoties no padomju koloniālās vēstures lūžņiem - gan fiziskiem, gan mentāliem, taču Eiropas atceres telpā atsvabināšanās no Krievijas vēstures propagandas ir iespējama tikai kopā ar kaimiņvalstīm. Mums īpaši ir jāsadarbojas ar Igauniju un Lietuvu, kā arī ar citām valstīm, kuras atradās padomju vai Krievijas impērijas telpā, ietekmē," akcentēja Levits.

Valsts prezidents atgādināja, ka Latvijas Centrālā padome par svarīgu pienākumu uzskatīja informēt Rietumvalstis par situāciju okupētajā Latvijā un Latvijas gribu atgūt neatkarību. Pēc Levita paustā, modernas, demokrātiskas un tiesiskas valsts vajadzībām ir daudz aktīvāk jāizplata akadēmiskās pētniecības rezultātos balstītu Latvijas publiskās vēstures stāstu.